Viņi dejo piecas vasaras un arī ziemas
Daiga Skagale un Armands Bolmanis iepazinās dejojot pirms pieciem gadiem. Tās ir īpašas dejas. Kopš Armands avārijā zaudēja kāju, viņš staigā ar kruķiem, bet dejo, sēžot ratiņkrēslā.
Vieno pārdzīvojums
Armands strādā Dobeles pieaugušo izglītības un informācijas centrā, Daiga – Pārtikas un veterinārajā dienestā Rīgā. Elegantais pāris savu māku rādīja starptautiskā izglītības projekta «Sabiedrības veselības akadēmija» noslēgumā Mežotnes pilī 3. decembrī. Skatītājiem trūka vārdu, kā novērtēt šo savdabīgo, graciozo sniegumu.
«Tagad ir tā, ka turpmāk vai nu dejošu ar Armandu un viņš ar mani, vai arī mēs vairs nedejosim vispār. Šādu pāra sajūtu un pārdzīvojumu vienotību tik vienkārši nevar pārvarēt. Gan man, gan Armandam ir bijusi iespēja dejot arī ar citu partneri, tomēr mēs atkal esam kopā. Sākumā tā bija aizraušanās ar deju, vēlēšanās izkustēties un dzīvesprieks. Vēlāk gribējās parādīt citiem, ko protam,» stāsta Daiga.
Starptautiskās paralimpiskās komitejas Ratiņdeju komitejas interneta mājaslapā no trim Baltijas valstīm atrodams vienīgi Latvijas vārds. Tas ir arī Daigas un Armanda nopelns.
Starptautiskās sacensībās Sanktpēterburgā 2002. gada jūnijā piedalījās divi ratiņdeju pāri no Latvijas. Ieva un Mikus Ozols standarta deju 1. klases kategorijā iekļuva finālā un izcīnīja 6. vietu, bet Daiga un Armands standarta deju 2. klases kategorijā ieguva 10. vietu. 2002. gada oktobrī abi pāri veiksmīgi piedalījās starptautiskās sacensībās Varšavā. Daigai un Armandam pagaidām labākais sasniegums ir 30 pāru konkurencē iegūtā 16. vieta 2. klases standarta deju stilā 2003. gada novembrī notikušajā Eiropas ratiņdeju čempionātā Minskā. Tur piedalījās dejotāji no 13 valstīm.
Daiga stāsta: «Fantastiska ir sajūta starptautisko sacensību atklāšanas parādē stāvēt pie Latvijas karoga. Paldies visiem atbalstītājiem, mūsu darba devējiem un kolēģiem, ka esam varējuši trenēties un piedalīties sacensībās.»
Ne tikai spēks
Armands par šo aizraušanos saka: «Dejoju arī pirms traumas, tad kāpēc lai to nedarītu tagad? Reizēm arī citas meitenes grib pamēģināt, kā ir dejot šādi. Mežotnes pilī, kamēr Daiga aizskrēja pārģērbties, dažas jaunietes nāca pie manis, aicinot pamēģināt, rādīja, ka rokas viņām ir spēcīgas, varēs ratus novaldīt. Taču dejošanai ne jau spēks vien vajadzīgs.
Sākumā arī man likās, kā tas būs, sēdēšu ratos un meitene mani vadīs. Tagad varu teikt, ka mums ir pat lielāks personisks, acu, pieskāriena kontakts nekā parastam deju pārim. Tas nav tā, kā tagad jaunieši mēdz dejot – katrs par sevi.
Ja tāds cilvēks kā es makšķerētu vai krātu markas, neviens nebrīnītos. Dejot ir citādāk, daudz skaistāk. Gribēju pierādīt, ka es to varu. Paldies Daigai, ka viņa mani ir pacietusi, jo esam arī strīdējušies ne pa jokam.»
Inga Muižniece, foto: Inga Muižniece