38 gadus vecais olainietis Mikus Ozols jau 17 gadus nejūt savas kājas. Dažas dienas pēc savas 21.dzimšanas dienas viņš lauza mugurkaulu un kopš tā brīža pārvietojas ratiņkrēslā. Mikus intervijā portālam TVNET atklāja, ka liktenīgo traumu guva pavisam muļķīgā veidā – neveiksmīgi lecot uz galvas vietējā peldvietā.

 

Viņš akcentē, ka par invalīdu kļuva paša vainas un bezatbildības dēļ. Varbūt tieši tāpēc ir vieglāk dzīvot, jo apziņā un zemapziņā nevaino nevienu citu savā invaliditātē.

 

Mugurkaula lūzumu Mikus guva Olaines apkārtnes iedzīvotājiem labi zināmā peldvietā – Klīves karjerā, kas pēdējās vasarās ir atpūtnieku pārpilna. Tieši pie šīs ūdens tilpnes Mikus kopā ar draugiem atpūtās pirms 17 gadiem. Lai gan viņš iepriekš tur bija peldējies daudz reižu, šoreiz kaut kas minējās. Iespējams, viņš lēca pārāk seklā vietā.

 

Kad klātesošie izvilka Miku no ūdens un saprata, ka kaut kas nav kārtībā, viņi brauca uz 6 km attālumā esošo Olaini pēc ātrās palīdzības. Tās speciālisti aizveda cietušo uz Rīgu.

 

Sākumā pēc neveiksmīgā lēciena neviens nesaprata, kas īsti noticis.

 

Iespējams, tieši tāpēc Miku apguldīja uz vēdera, ko nedrīkst darīt muguras traumu gadījumos. Viņš pat centās stutēties uz elkoņiem.

 

Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr Mikus aptvēra situācijas nopietnību. Lai gan zemapziņā laiku pa laikam uzplaiksnīja bērnībā dzirdētais, ka ar salauztu muguru ilgi jāguļ gultā, Mikus tikai aptuveni pusgadu pēc traumas saprata, ka nekad nejutīs kājas. Sākumā viņam šķita, ka lecot guvis nelielas traumas, kas pēc īslaicīgas pagulēšanas slimnīcā pāries.

 

Bet jaunā vīrieša atveseļošanās bija ilga un smaga. Sākumā viņam neklausīja ne tikai kājas, bet arī rokas. Apkārtējo palīdzība bija vajadzīga it visā, pat visprimitīvākajās lietās. Piemēram, lai paēstu un padzertos. Viņam radās problēmas ar plaušām, elpošanu. Kaklā ievietotās caurulītes dēļ viņš nevarēja arī parunāt. Sākumā viņš savas vēlmes tuviniekiem izpauda, mēģinot bakstīt pa priekšā novietotu alfabētu.

 

Biju pilnībā atkarīgs no ārpasaules. Laikam zemāk cilvēku nevar nomest.

 

«Viss bija jāmācās no nulles. Nekas nebija tā kā agrāk.» Iespējams, visgrūtāk vīrietim tolaik klājās nevis fiziski, bet psiholoģiski. Vajadzēja atgūt pašapziņu un pašcieņu.

 

Pēc trīs ar pusi mēnešiem ārsti saprata, ka Mika dzīvībai briesmas vairs nedraud un viņš varēja doties uz Vaivariem, kur dažādu speciālistu vadībā pamazām atguva spēju kustēties. Pagāja vairāki mēneši, līdz viņš varēja saviem spēkiem izkāpt no gultas, iesēsties ratiņkrēslā un pabraukāt ar to aptuveni pusstundu.

 

Mikum nācās no jauna mācīties pašam apģērbties un gatavot ēst. Tas bija ļoti sarežģīti, jo viņa rokas lāgā neklausīja. Arī tagad, daudz gadu pēc traumas, vīrietis nav atguvis spēju pilnībā pārvaldīt savas rokas. Tiesa, viņš ir iemācījies pielāgoties ierobežotajām spējām un var izdarīt gandrīz visu, ko citi cilvēki. Tas nekas, ka tvēriens ir nedaudz citādāks un lēnāks!

 

Paralēli cīņai par dzīvību un fizisko veselību Mikum nācās daudz ko pārdomāt. Viņš saka, ka bijis pats sev psihologs. Nebija nemaz tik vienkārši pieņemt sevi tādu, kāds viņš bija pēc traumas. Vienlaikus viņam izdevās saglabāt optimismu un nekrist smagās depresijās.

 

Mikus zina stāstīt par daudziem gadījumiem, kad cilvēki pēc smagām traumām sevi māna un visu laiku cer, ka kaut kad atgūs spēju staigāt.

 

Nepieņemt sevi ir viena no lielākajām kļūdām, ko cietušie pieļauj.

 

Kāpēc? Ja cilvēks visa mūža laikā tā arī neatgūst spēju staigāt, mūža beigās var secināt, ka dzīve bijusi tukša un tajā nav bijis nekas cits, izņemot cīņa par kustību atgūšanu.

 

Bet vai Mikus pats ir pieņēmis, ka nekad mūžā pats nestaigās? Tā kā mugurkaula lūzumu nevar ārstēt ne ar zālēm, ne operācijām, līdz pat šī gada 21.oktobrim viņš bija samierinājies, ka visu mūžu pavadīs ratiņkrēslā. Bet tad viņš izlasīja, ka britu un poļu zinātniekiem ar šūnu transplantāciju izdevies panākt nervu šķiedru reģenerāciju traumatiski bojātās muguras smadzenēs, atjaunojot paralizētam cilvēkam kustības kājās. Iespējams, kādu dienu tas varētu palīdzēt arī Mikum un citiem cilvēkiem, kuri cietuši no muguras traumām.

 

Kamēr tas nav noticis, Mikus cenšas visu laiku cenšas sevi turēt labā fiziskā formā. «Ratos sēdēt ir viena lieta. Otra daļa ir dažādas deformācijas, izgulējumi, komplikācijas, kas rodas gadu gaitā. Ja neuztur sevi formā, tās var radīt lielākas problēmas.»

 

Vairākus gadus pēc traumas Mikus pabeidza vakarskolu un iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, lai labāk apgūtu celtnieka profesiju. Šajā jomā viņš strādāja arī pirms traumas. Toreiz viņš bija jauns, spēcīgs censonis, kurš galvenokārt darīja praktiskas lietas, bet patlaban viņš ir celtniecības darbu vadītājs, kurš vada un organizē būvniecības darbus. Viņš kopā ar aptuveni 20 cilvēku komandu strādā pie dažādu firmu degvielas uzpildes staciju celtniecības.

 

Ikdienā sastopoties ar dažādiem ierobežojumiem publiskajā vidē, Mikus cenšas panākt, lai viņa būvētās ēkas būtu pieejamas arī cilvēkiem ratiņkrēslā un citiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Lai gan pēdējo gadu laikā vide Latvijā kļuvusi pieejamāka,
 

joprojām ir ļoti daudz vietu, kur ratiņkrēslā sēdošie bez apkārtējo cilvēku palīdzības nespēj iekļūt.

 

Piemēram, lai iekļūtu pašā Vecrīgas sirdī esošajā universiālveikalā Centrs, kur bijām norunājuši satikties uz interviju, Mikum nācās lūgt kāda garāmgājēja palīdzību. Stāstot piedzīvojumus pirms mūsu sarunas, Mikus piebilst, ka arī palīdzību ir jāiemācās palūgt un pieņemt. Psiholoģiski tas nav tik vienkārši.

 

Lai arī daudziem apkārtējiem patīk palīdzēt invalīdiem un pēc tam viņi jūtas ļoti apmierināti ar savu rīcību, Mikus akcentē, ka ļaudīm ar kustību traucējumiem jācenšas visu darīt pašiem. «Jo vairāk dara pats, jo labāk.» Tas nekas, ja darbs rit lēnāk, neveiklāk un citādāk nekā apkārtējiem.

 

Šajā ziņā viņam ir laba pieredze ar mammu. Viņa dēlam visu laiku palīdzējusi un vēl tagad cenšas daudz ko izdarīt viņa vietā. Tāpēc Mikum bieži vien nākas atraidīt mammas palīdzību un censties pašam būt neatkarīgam.

 

Domājot par cilvēkiem, kuri tikai nesen guvuši smagas traumas un kļuvuši invalīdi, Mikus iesaka pēc iespējas ātrāk meklēt pēc iespējas vairāk informāciju par savu problēmu. Tādā veidā izdosies saskatīt gaismu tuneļa galā, lai arī uzreiz pēc traumas tas var šķist neiespējami.

 

«Lai gan problēma var likties neatrisināma, patiesībā iespēju ir daudz, piemēram, dažādi palīglīdzekļi,» Mikus saka un mudina arī ratiņkrēslā sēdošos cilvēkus meklēt dažādas izklaides, atpūtas un sporta iespējas.