Martā NVO namā skatāma ceļojošā fotoizstāde „Lepns. Stiprs. Pamanāms.”. Intervijā tiekamies ar tās organizatoru Gati Caunīti.

 

Jūs esat šīs izstādes iniciators, kas izstādē ir redzams? Kāds ir tās galvenais mērķis?

 

Fotoizstādē ir atspoguļots 9 cilvēku ar invaliditāti viedoklis par to, „Ko man nozīmē neatkarīga dzīve?”, tādējādi akcentējot neatkarīgas dzīves nozīmi ikdienas dzīvē. Projektā piedalās cilvēki ar invaliditāti no dažādiem Latvijas novadiem.

 

Fotoizstādes mērķis ir parādīt, ka ikvienam ir tiesības uz savu neatkarīgu dzīvi. Cilvēkiem bez invaliditātes tās ir pašsaprotamas lietas, tikai nezin kādēļ to neasociē ar cilvēkiem ar invaliditāti. Viņiem ir jācīnās par to, kas citiem liekas pašsaprotams, piemēram, par iespējām ar draugiem atpūsties kādā restorānā, doties no rīta uz darbu vai augstskolu utt. Sabiedrībā ir jābeidz uzturēt „žēlsirdības sindroms” attiecībā pret cilvēkiem ar invaliditāti, un jāsāk veidot vide, kurā visiem ir nodrošināti līdzvērtīgi apstākļi un iespējas. Tajā pašā laikā ir jāveicina sabiedrības izpratne par šo tēmu, kā arī jāuzrunā un jārada motivācija tiem, kas ir zaudējuši ticību neatkarīgas dzīves iespējamībai.

 

Kā radās ideja par šādas izstādes veidošanu?

 

Ideja par izstādi radās, praktizējot citās Eiropas valstīs, atgriežoties Latvijā un saskaroties ar informācijas trūkumu par neatkarīgu dzīvi un savām tiesībām personu ar invaliditāti vidū. Redzot kā citviet Eiropā cilvēki ar invaliditāti cīnās par to, lai viņu tiesības uz neatkarīgu dzīvi būtu ne tikai uz papīra, bet arī tiktu pildītas reālā dzīvē, radās ideja paplašināt Latvijā dzīvojošo cilvēku ar invaliditāti redzesloku par neatkarīgu dzīvi. Kā arī tajā pašā laikā caur šiem 9 dzīves stāstiem uzrunāt ikvienu apstāties un pie sevis uzdot jautājumu „Ko man nozīmē neatkarīga dzīve?” - arī tai sabiedrības daļai, kas ikdienas steigā ir aizmirsusi novērtēt savas dzīves vērtības.



Izstāde tapa pateicoties Kokneses novada domes, ENIL – Eiropas Tīkla par Neatkarīgu dzīvi un biedrības „Youth In Progres” atbalstam. Jāpateicas arī fotogrāfiju autoram Valteram Medniekam, vizuālajam noformētājam Kristapam Priedem un manai ģimenei, kas ik mirkli mani atbalstīja.

 

Izstāde būs apskatāma arī „Rīgas Mākslas Telpā”, Koknesē un Eiropas Savienības mājā, kā arī citās Latvijas pilsētās. Precīzi datumi un laiki būs pieejami mūsu Facebook lapā „Lepns. Stiprs. Pamanāms.”.

 

Lai mūsu intervijas lasītājiem rastos priekšstats, lūdzu, īsumā pastāstiet savu dzīvesstāstu.

 

Man ir pirmās grupas invaliditāte. Tālajā 1995. gadārotaļājoties iekļuvu nenoslēgtā transformatora sadalē, rezultātā pēc strāvas trieciena zaudēju abas rokas. Tas nav mani apturējis būt aktīvam un piepildīt savus mērķus. Pagājušajā vasarā ieguvu auto vadītāja apliecību, esmu vienīgais Latvijā un Baltijas valstīs, kas vada auto ar kāju bez īpašiem pielāgojumiem. Esmu ceļojošās fotoizstādes "Lepns. Stiprs. Pamanāms." organizators.

 

Vai var teikt, ka pēdējos gados ir notikušas pārmaiņas cilvēku ar invaliditāti un sabiedrības attiecībās?

 

Manuprāt, tās ir ievērojami uzlabojušās, protams, ārpus katra mājvietas, vēl ir daudz darāmā, un tas ir mūsu rokās – iesaistīties 2 dažādosprojektosunbūtpamanāmiem.

 

Kādus pasākumus, Jūsuprāt, nepieciešams īstenot, lai rastu iespējas cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot neatkarīgu dzīvi?

 

Pirmkārt, pasākumi ir jāveic pašiem cilvēkiem ar invaliditāti, neviens cits labāk par mums nezina, ar ko kopā dzīvot, kā organizēt savus ikdienas darbus, kur saņemt nepieciešamo atbalstu. Lai to varētu darīt, valstij un pašvaldībai būtu jānodrošina nepieciešamie pakalpojumi. Šiem pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem visiem un balstītiem uz vienlīdzīgām to izmantošanas iespējām, ļaujot cilvēkiem ar invaliditāti pašiem brīvi organizēt savu ikdienas darbību, kas nozīmē, piemēram, pašiem noteikt, cik stundas dienā viņiem ir nepieciešami asistenta pakalpojumi, kādi palīglīdzekļi ir nepieciešami utt.

 

Otrkārt, cilvēkiem ar invaliditāti ir jāpauž skaļi savs viedoklis. Nav jākautrējas, ir jāiznāk ārpus savas "komforta" zonas un jāaizstāv sevi un citi cilvēki ar invaliditāti. Latvija ir ratificējusi ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Bez šī dokumenta ir arī citi instrumenti, ko varam izmantot. Skumji, ka ‘’eksperti’’, kas veido likumus, ir cilvēki bez invaliditātes, vai, piemēram, personālais asistents pašvaldībā neizmanto iespēju vadīt notikumu gaitu un sasniegt visaugstāko pakalpojuma kvalitāti. Atkārtošu, neviens cits labāk par mums nezina, ar ko kopā dzīvot, kā organizēt savus ikdienas darbus, kur saņemt nepieciešamo atbalstu.



Vai darbojaties kādās nevalstiskajās organizācijās, iesaistāties kādu biedrību darbībā?

 

Jā, darbojos Eiropas līmeņa organizācijā ENIL – Eiropas Tīklā par Neatkarīgu Dzīvi, esmu koordinators Latvijā. Aizstāvu un lobēju cilvēku ar invaliditāti tiesības Eiropas un valsts līmenī.

 

Kādi ir Jūsu nākotnes mērķi, ieceres?

 

Mans mērķis ir sasniegt visaugstāko neatkarīgas dzīves punktu.

 

Kas Jūs motivē darboties?

 

Mani vienmēr ir motivējusi ģimene, draugi, paziņas un sabiedrība. Iedvesmas avots ir cilvēku ar invaliditāti cīņa par savām tiesībām, dažādās Eiropas valstīs.

 

Noslēgumā, varbūt ir kāds novēlējums – mūsu lasītājiem – nevalstisko organizāciju pārstāvjiem?

 

Esi „Lepns. Stiprs. Pamanāms.”!