Eiropas čempionāts roku cīņā Ungārijā
Nu beidzot es ar kaut kur esmu pabijis un varu padalīties savos piedzīvojumos un redzētajā. Pastāstīšu jums par braucienu uz Ungāriju, par čempionātu un mazdrusciņ par Budapeštas skaistumiem. BRAUCAM Brauciens aizsākās naktī no svētdienas uz pirmdienu un jutāmies diezgan labi. Braucu es ar savu auto un kopā ar savu draudzeni Marutu. Pa priekšu mums brauca busiņš ar pārējiem dalībniekiem un ļoti nopietns stresa uzdzinējs bija busiņa nedegošās bremžu gaismas, jo šoferis bija ļoti nestabils uz ātrumu - vienā brīdī 110 km/h, tad pēkšņi 70 km/h, bet nu vismaz nenāca miegs :) Tikām līdz Latvijas- Lietuvas robežai un uzreiz sākās problēmas - nepilngadīgajiem bez pases bija nepieciešama arī dzimšanas apliecība, kura, protams, nevienam nebija un tā visa skaidrošanās mums aizņēma 40 minūtes sēžot uz robežas, bet nu kaut kā jau Mednis robežsargus pierunāja palaist. Lietuvai cauri izbraucām ļoti ātri, uz Polijas robežas nekādu problēmu un dodamies tālāk cauri Kauņai un uz Ļubļinu. Ceļi brīžiem ļoti šauri un dziļi iebraukāti, smagie brauc kā pa Brīvības ielu vieglie. Īpaši stresi nekādi, jo kartē nav jāskatās, tik jāpiefiksē cik tālu ir busiņš un miedziņš jau arī sāk nākt. Pa ceļam piestājām dažādos benzīntankos kur ir WC (pārsvarā visos bija) un ar ratiem ne visos bija ērti, bet, ja VAJAG, tad var arī paciest nelielas neērtības Tuvojoties jau Slovākijas robežai, skats paliek arvien kalnaināks un interesantāks un tā sajūta, ka Polija jau aiz muguras ar saviem maziem Fiatiņiem, smagajiem un drausmonīgajiem ceļiem.
Iebraucām Slovākijā sešos vakarā (pirmdien) un ieņemam skaisti kalnaino zemi ar stāvām nogāzēm, šķiet, ka arī ar zaļākiem kokiem un asiem, interesantiem ceļu līkumiem. Skats tur tiešām ir skaists un patīkami vērot, kā saule pamazām noriet aiz kalniem un mainās kalnu krāsu toņi.... nu vienkārši burvīgi. Divas stundas un esam jau Ungārijā, bet Mednis jūtami jau noguris un cik saprotams, laiks līdz nākamās dienas pusdienslaikam (kad jābūt viesnīcā reģistrēties un svērties) ir diezgan daudz, tad viņš ieplānojis tomēr kaut kur nakšņot. Pamazām tuvojāmies Budapeštai un 23:00 apstājāmies pie viena moteļa....šie nesaprot nevienu valodu, ne krievu, ne angļu, ne vācu, bet kaut kā saprata, ka mēs gribam gulēt, bet vietas viņiem nebija. Tad nu nobraucām vēl pāris km un apstājāmies ceļmalas stāvvietiņā un gulējām mašīnā. Pa nakti bija silti, bet no rītiem pie šiem ir diezgan auksti, tāpēc 6 no rīta bijām pamodušies un pārsaluši (nu vismaz es biju ļoti nosalis), bet ļoti labi pagulējām Tad nu neko daudz nečammājoties devāmies tālāk līdz tuvākajam benzīntankam pēc siltas kafijas un uz WC. Kad nu viss izdarīts, tad jau bija pavisam liela ekstāze - apziņa, ka tūlīt būsim galā. Netālu jau no tās God pilsētas mēs pazaudējām busiņu - krustojumā bija liels sastrēgums un mēs baigi atpalikām. Papētījām karti un it kā sapratām kur jābrauc uz to Godu, bet nu tomēr aizbraucām ne tur....tad nu vienkārši braucot pa mazu ceļu pamāju aizmugurē braucošajai mašīnai, lai apstājas un kā par brīnumu, džeks ļoti labi saprata angļu valodu un izstāstīja, kur mēs esam un kā mums tikt uz Godu. Tā nu braucot, busiņš jau ar Medni stāvēja maliņā un gaidīja mūs....nu vēl mazliet pamaldoties tikām līdz mūsu viesnīcai.
ESAM KLĀT Nu tik skaista viesnīca un tādi prieki, bet nu jāpagaida vēl kamēr mūs piereģistrēs un visu tur nokārtos....un par spīti tam, ka bija it kā atsūtīts rezervācijas pieteikums, brīvas vietas vairs nebija :( Šie tur ar tik savā valodā burās un iedeva mums karti, kur varam citā viesnīcā tikt bez problēmām. Ok, aizbraucām tur un priekšā gaidīja sievietes gados, savā valodā runājošas, bet nu zīmējot uz papīra cilvēciņus un visādus zīmju valodas skaidrojumus, istabiņas dabūjām, skaistas, ērtas ar lielām gultām, dušu un tualeti, kur ar ratiem arī diezgan ērti varēja tikt, tik divi mazi pakāpieni tur bija, bet nu riktīgs sīkums un pa 30 eiro/par diennakti no cilvēka (tajā 5* viesnīcā būtu 60 eiro). Nomazgājāmies, pārģērbāmies un devāmies atpakaļ uz to Polus Palace (5*), jo tur notikās svēršanās, un tur gaidījām apmēram 4 stundas, kamēr tikām pie svariem, jo dalībnieku daudz un organizācija švaka. Uztraukums man liels, jo īsti nezināju, vai esmu iekļāvies svarā līdz 60 kg, jo trīs nedēļas ieturēju diētu un no 63kg nometos līdz 58kg, bet pa ceļam diezgan daudz ēdu, jo nu gribējās ļoti ēst. Dabūjām kontrolsvarus un nosvēros un bija tieši 59kg, tātad izturēju un kategorijā līdz 60 kg es tikšu. Super pārsteigums bija tāds, ka invalīdus ratos nesvēra, jo nu nēesot viņiem svari, kur var nosvērt mūs un uz mazajiem visi nemākot uzlīst (es jau biju satrenējies uz mazajiem svariem nosvērties) un tad nu bez maz vai ja es būtu 80 kg, es varu pateikt, ka man 55 kg un esmu mazajā kategorijā, bet nu tas tā... lai jau. Formalitātes nokārtotas, dodamies uz viesnīcu, paēdām un sarunājām arī baseinu, par kuru nebija pat jāpiemaksā un tantes vēl mums kafiju bez maksas piedāvāja. Papeldējāmies un devāmies gulēt. No rīta pamodāmies, sapucējāmies, paēdām gardas brokastis....starp citu, Ungāriem nav pieņemts dzert kafiju no lielām krūzēm, bet gan no tām super mazajām un viņi ļoti daudz ēd papriku. Mums brokastīs piedāvāja gareno dzelteno papriku, protams, neviens neēda un tantes nesaprata, kas par problēmu.
SACENSĪBAS Sacensību sākums bija paredzēts 9:00 pēc Latvijas laika, bet nu atlika līdz 12:00 tehnisku problēmu dēļ - elektrība vai kaut kas tāds.... Tad nu sacensības sākās, iesildam rokas un viss notiek, bet nu te varēja redzēt nesvēršanas rezultātu - daudzi krievi nu tiešām kas izskatījās vismaz 70kg, bija manā kategorijā līdz 60kg un tas uzdzina dusmu. Uztraukums liels un arī mana kārta lauzties pienākusi ar vecu onku. Kā jau pie pirmās reizes, četri tiesneši no visām pusēm grūsta, kā pareizi jāsēž, kā pareizi roka jāliek un tas ļoti kaitināja un novērsa no pašas cīņas, ka pilnīgi nokavēju burvju vārdiņu GO un zaudēju bez lielas piepūles...škrobe!!! Nākamajā cīņā jau bija līdzvērtīgāks sāncensis, bet nu laikam esmu ar tehnikas trūkumu un vājiem muskuļiem....zaudēju arī šim, bet nu spēju arī paspiest mazliet pretī....un sāku just sāpes rokās...tad nu veiksmīgi pieveicu vienu Ungāru un tad atkal bija krievs, nu kuram nācās padoties....jātrenējas, jātrenējas un vēlreiz jātrenējas.....vēl jau bija manāms, ka krievi rija tabletes un tur varbūt arī viņu viens pluss, bet nu....mana pirmā reize, viņiem kāda piektā..... Vēl jau interesanta lieta, ka krievi ir Pasaules invalīdu galva šajā sporta veidā un kad bija laušanās ar krieviem, tad trīs no tiesnešiem bija krievi un tas ļoti iespaidojās nākamajā dienā, kad es paspēju nofiksēt vārdiņu GO un noturējos pretī vienam krievu tautības cīkstonim tā, ka mana roka vēl nepieskārās tam klucītim un lauzu viņu atpakaļ, bet lai cik tas likās dīvaini, krievu tiesnesis pacēla roku viņa uzvarai un tur nu es sāku strīdēties, bet bezjēdzīgi..... Starp citu, rezultātus un dažas bildes var iečekot www.latvian-armwrestling.com un kādu vēl nelielu aprakstu par roku cīņu www.easyget.lv sadaļā armwrestlings. Visu šo sacensību gaitu bija interesanti vērot, kā citi cīnās un kā to dara, bija arī ļoti karsti (precīzi nezinu cik, bet runāja, ka ap 35 lidz 40 grādiem esot bijis) un tas uzdzina lielu nogurumu, bet pēc sacensībām tomēr pietika vēl spēka aizbraukt uz Budapeštu uz lielo t/c DUNA PLAZA, kur sapirkāmies dažādus vīnus, ēdienu un papētījām viņu veikalus....nu nekas īpaši savādāks nav, bet tāpat interesanti. Cenu ziņā lielas atšķirības arī nav, tik vienīgi šņabis un alus maksāja dārgāk, šņabi nerēķināju, bet alus bija nepilni 2 ls 0,5 pudele. Vēl iegāju grāmatnīcā ar domu nopirkt Budapeštas karti un gadījās angļu valodu zinoša pārdevēja, kas arī pastāstīja dažas interesantas vietas, kuras var te apskatīt - tā ir sala uz Donavas un tāda kā vecpilsēta centrā. Pēc tam, kad otrajā dienā visi bija izlauzušies, ieradās arī senioru grupas dalībnieki, kuri cīnīsies nākamās divas dienas, bet busiņš ar junioriem un invalīdiem devās prom un mēs vēl palikām vienu nakti izgulēties un nākamajā dienā vēl vairāk pastaigāt pa Budapeštu.
BUDAPEŠTA UN MĀJUPCEĻŠ No paša rīta turpat Godā piebraucām pie Donavas, pats es tur klāt netiku, jo ļoti stāva nogāze tur bija (ar ratiem Maruta mani neuzstumtu, bet ar mašīnu braukt ... negribējās uzprasīties uz nepatikšanām). Tad braucām uz Budapeštu. Iemaldījāmies uz tās salas un tur iebraukšana ir par maksu, iebraucām iekšā un atstājām mašīnu stāvvietā. Šī sala ir liels atpūtas parks, kur cilvēki nāk pastaigāties, sauļoties un iztrakoties iežogotajā maksas atrakciju parkā, kur ir baseini un slidkalniņi un tenisa korti utt. Skaisti bija apskatīt pašu dabu tuvāk un tur ir arī pilsdrupas, kur agrāk dzīvojusi Svētā Margarita, kā arī tur ir ļoti liela un veca kļava - ja pareizi sapratu, tad viņai 190 gadi, 48 m gara un ar 641 cm apkārtmēru. Interesanti tur ir arī tās padzeršanās strūkliņas. Pēc pus dienas garas pastaigas devāmies tālāk uz to centru, kur it kā ir vecpilsēta. Ielas viņiem izkārtotas interesanti četrās joslās un satiksme nemaz nav apgrūtinoša, mašīnas daudz, bet viegli un ātri visur var izbraukt. Atradām, ka ir pazemes stāvvieta, bet ļoti interesanta. Interesanta ar to, ka ir kādas 10 garāžiņas. Iebrauc tajā iekšā, paņem automātā žetonu un mašīna tiek nogādāta pavisam kaut kur pazemē....atnākot atpakaļ, iemet žetonu, samaksā naudu (apm 0,70 Ls/h) un pasaka, pie kuras garāžiņas jāiet pēc mašīnas un tad nu tā no kaut kurienes no pazemes izlien tajā konkrētajā garāžā. Pastaigājām pa pašu pilsētu, tiešām skaistas un interesantas būves un pabijām Budapeštas Bazilikā, kura tiešām ir ļoti fantastiska un ir vērts to apskatīt. Ar ratiem tur jāuzbrauc uz pirmā laukumiņa no sāna puses un tālāk ar pacēlāju līdz pašām lielajām durvīm. Tikt tur iekšā varēja visur bez problēmām un apskatīt arī, vienīgi pašā tajā torni gan nevarēja, lifts tur bija, bet tālāk teica, ka ir daudz pakāpieni, bet nu pietika ar to kas bija apskatāms. Tad nu iepirkām šo to ēdamu atpakaļceļam un devāmies uz māju pusi. Atpakaļ braucām uz Krakovas pusi, tas sanāk Slovākijā gar mazajiem Tatriem un tur nu pa ceļam bija vēl iespaidīgāki skati, tie kalni un ielejas....nu vārdos neaprakstāmi skaisti, jo nu šādus skaistumus es personīgi biju redzējies tikai bildēs un pa TV. Tā kā jau tuvojās vakars, tad mēs īpaši arī nekur nepiestājām, jo nu tāpat aci varēja pamielot lēnām braucot mašīnā. Un skaistas arī bija saulespuķu plantācijas gan Ungārijā, gan nedaudz arī Slovākijā. Tad nu jau pustumsā iebraucām Polijā un bijām gatavi murgam, kas nu tiešām tur pa nakti notikās. Bet vispār braukt bija vieglāk, jo mašīnas gandrīz nemaz nebija un īpaši karsti arī nebija, bet tāpat naktī vēl 33 grādi karstums bija Polijā (elektroniskie termometri pa ceļam tā rādīja). Nu un tā nu sanāca, ka Krakovā pārskatījāmies zīmes un aizšāvām greizi, maldoties nonācām Varšavā un tur arī stundu maldījāmies, kamēr tikām ārā, bet nu tad jau ceļš bija diezgan viegls un pats ceļa segums neko daudz apgrūtinošs nebija.
Polijā neko neskatījāmies, jo nu tur nav ko redzēt, vismaz manām acīm nekas tīkams nebija un pēc 25 stundu brauciena (kopā turp un atpakaļ nobrauktiem 3132 km) ar visu maldīšanos bijām mājās, he he un somas ar nepārbaudīja uz robežām, kuras bija piebāztas ar vīniem. Pavisam arī nepatīkama lieta bija, protams, Mārtiņš par to jau brīdināja, bet tik un tā.... man uz pēdām uzmetās lielas tulznas, turpceļā nekas nebija, bet atpakaļceļā gan parādījās mājās atbraucot...dīvaini, zeķes bija, zandeles ar, bet nu kaut kas nepatika....
Lai vai kā brauciens bija ļoti patīkams un interesants, kā arī esmu apņēmības pilns turpināt vingrot un trenēties, lai nākamgad pietuvotos tuvāk medaļai vai varbūt pat dabūt kādu medaļu. Uz pasaules čempionātu nebraukšu, kurš notiks novembra sākumā Mančesterā, jo nu lai uz tādiem pasākumiem brauktu, vajag vairāk treniņu. Jā un, starp citu, nākamais Eiropas čempis notiks Zviedrijā, apm 600 km no Stokholmas uz ziemeļiem.
BILDES