Mančestra un Pasaules čempionāts armrestlingā
No 29.oktobra līdz 6.novembrim Anglijā, Mančestrā notika Pasaules čempionāts armrestlingā. Tajā piedalījās, ja nemaldos, 50 valstis un arī man bija iespēja tur būt un piedalīties kopā ar vēl dažiem spēcīgiem cīkstoņiem no Latvijas.
Izlidojām mēs visi 30.oktobra pēcpustdienā un, tā kā šis bija manas dzīves pirmais lidojums ar lidmašīnu, tad man satraukums bija ļoti liels. Dienu iepriekš Māris Dzelzkalns pazvanīja uz lidostu un pabrīdināja, ka būs divi pasažieri ratiņkrēslos un tā nu nekādas aizķeršanās mums nebija, bet liekas, ka var arī nebrīdināt par to, ka būs kāds šāds pasažieris, jo pie katras izejas uz lidmašīnu jau stāvēja mazie ratiņi, ar kuriem invalīdu nogādāt lidmašīnā, bet tas sīkums.....
Nepilnas trīs stundas satraukumā un esam jau klāt Mančestras lidostā.
Sarunājām skaisto Anglijas taksi, kurš tiešām ir perfekti pielāgots ratiņniekiem, un devāmies uz sarunāto mājvietu. Iesākumā bija ļoti grūti pārslēgties uz angļu valodu, bet ar laiku jau tā iestrādājās un pat atbraucot mājās gribējās brīžiem runāt viņu mēlē.
Patīkami bija atbrīvoties no kompleksiem runāt angļu valodā un, šķiet, ka tagad nav problēmas vienkārši parunāties angliski.
Tā, nu esam nonākuši mājā, tādā, kas līdzinās mūsu rindu mājām, tik viņiem tās tur mazākas un visas gandrīz viena tipa – no sarkanajiem ķieģelīšiem. Mājā ar ratiem tikt iekšā ērti un vienkārši un iekšā pārvietošanās vienkārša, pirmajā stāva neliela viesistaba, virtuve un tualete, otrā stāvā trīs guļamistabas un vannas istaba, kurā nav dušas un vannā divi ļoti mazi ūdens krāni, kur pa vienu tek silts, pa otru auksts ūdens, tā kā nespēju iedomāties, kā meitenes var nomazgāt galvu.
Jā, nu tā nu mēs tur dzīvojām četri džeki – Modris Stalgēvičs, Normunds Tomsons, Māris Kalējs un es. Braucām mēs visur ar taksi, jo nebija nekādas skaidrības no kurienes, kur un kā kursē sabiedriskais transports un arī parēķinājām, ka mums uz četriem cilvēkiem izdevīgāk ir braukt ar taksi, arī ērtāk, protams. Dzīvojām mēs vienā pilsētas pusē, svēršanās notika centrā un pašas sacensības notika pilsētas otrā pusē. Tā kā laiks tur bija samērā silts (ap 9 grādi plusā) tas uz svēršanos gājām kājām, lai iepazītu un apskatītu pilsētu. Kopumā pilsēta skaista, ar ratiem pārvietoties visur bija ērti, uz un no trotuāriem šie ir padomājuši par to, lai nebūtu kā Rīgā tās apm. 5-10 cm barjeras, bet gan lēzena uzbraukšana. Viens gan bija dīvaini – tāda sajūta, ka viņiem nav sētnieki, jo ielas bija diezgan piegružotas ar papīriem un visādiem gružiem, bet nu katriem jau savi plusi un mīnusi. Iespaidīgākās ēkas bija lielā Hilton viesnīca, G-Mex centrs, Manchester United sporta halle un, protams, Trafford centrs.
Piepildījās arī mans sapnis par to, ka šajā nopietnajā pasākumā notika ratiņnieku svēršana, citādi Eiropas čempionātā likās, ka notiek krāpšanās, bet nu tas tā....
Pienāca traki lielā cīņas diena. Aizbraucām ar taksi uz to centru, ieejam iekšā un tur priekšā lielas ļaužu masas. Nenormāls haoss un neko īsti nevar saprast, bet nu drīz vien saklausu, ka ir jāierodas uz atzīmēšanos pie tiesnešiem un tad arī satraukumā sākas gaidīšana uz cīņu. Tā nu visas dienas garumā aizvadīju cīņas ar lieliem starplaikiem, jo daudz dalībnieku un diezgan tā neveiksmīgi nocīnoties ar vairākkārtējiem pasaules čempioniem tiku ar kreiso roku 8.vietā un ar labo roku 6.vietā. Šoreiz arī ar savu klātbūtni pagodināja turku spēcīgie lauzēji, kas visu konkurenci palielināja līdz maksimumam, bet secinājums tam visam ir viens, turpināšu trenēties, uzkrāt pieredzi un bagātināt cīņas tehniku šajā sportā.
Pirmajā dienā cīņas gāja līdz pus diviem naktī pēc Latvijas laika. Tās pēdējas bija finālcīņas, kurā jutām līdzi Modrim, kurš izcīnīja bronzu un sudrabu.
Nākamajā dienā Latviju pārstāvēja jaunākā atbraucēja Sigita Krūmiņa, kura atveda uz Latviju arī vienu bronzu. Šī diena man bija brīva un nebija nekādas cīņas, tad nu es to izmantoju, lai izstaigāto lielo Trafford centru. Tas ir liels un krāšņs tirdzniecības centrs ar daudziem veikaliem un skaistām kafejnīcām. Interesanti bija tur redzēt arī daudz invalīdus un nemaz nejutos neērti, jo Anglijā nebija tās lielās cilvēku uzmanības, ka esi ratos. Atradu tur arī veikalu, kur var iegādāties dažādus palīglīdzekļus invalīdiem, dažādu cenu, izmēru izskatu elektriskos un parastos ratus, visādus pārvalkus lietus laikā utt. Vienvārdsakot, interesants un noderīgs veikals.
Tā, kā es ar Māri devāmies jau piektdien atpakaļ uz mājām, tad man nebija iespēja redzēt Normunda Tomsona cīņas, kurās viņš izcīnīja divas sudraba medaļas. Vēl labas cīņas aizvadīja Žanna Čingule, Nataļja Mikitova, Dzintars Čingulis, Māris Kalējs un Mārtiņš Lorecis.
Vēl mazliet piebilstot par Māra Dzelzkalna paveikto – prieks, ka arī viņš atbrauca un cīnījās, protams, viņam konkurence bija daudz lielāka, bet arī viņam, tāpat, kā man ir vēl daudz jātrenējas. To, vai viņš to darīs, es nezinu, bet lai vai kā ir labi, ka cilvēki izaicina sevi un iesaistās arī šādā nopietnā sportā.
Bildēs vēl var iečekot speciālo tualeti, kurā tiek padomāts arī par cilvēkiem, kuriem ļoti grūti par sevi parūpēties.
Šai iespējai tikt uz šo čempionātu liels paldies par finansiālo atbalstu Ādažu novada domei, SIA Vision Express Baltija un SIA FURORS.
Visu informāciju par armrestlingu var iečekot www.easyget.lv sadaļā armrestlings.
Bildes no 2006.gada Eiropas čempionāta roku cīņā - Mančesterā
Mārtiņš Oliņš