2013. gada oktobrī piedalījos “Skrien Latvija” pusmaratonā, pēc kura man Filips Bernadskis ieminejās par parabobsleju – vai es nevēlos pamēģināt. Es devu atbildi vēlāk, jo nebija īsti skaidrības vai es spēšu pārvarēt bailes, dodoties lejā ar vairāk kā 100 kilometru stundā lielu ātrumu pa ledus tuneli kas bieži nav platāks kā divguļamā gulta. Paskatījos video un sapratu, ka nav ko baidīties, tas liekas ļoti aizraujoši. 

 

Pagāja pāris mēneši un man piedāvaja braukt uz Austriju, Igls Olimpisko kamaniņu, bobsleja trasi, jo salīdzinot ar Siguldas trasi Ausrijā trase ir iesācējiem vienkāršāka, pateicīgāka. Ar vēl diviem ratiņniekiem un pārējo komandu aizlidojām uz Austriju. Piepildījās mans mazais sapnis, redzēt skaistos Alpus – jā, sirds sāka puktēt straujāk kad pirmo reizi redzēju kalnus kuru galotnes klāj sniegs, bet zemāk ir pavasaris. 

 

Nakamajā dienā sākās treniņi. Nekāds fiziskais treniņš, tikai un vienīgi “jākustina” smadzenes – jāatcerās katrs līkums, jo no tā atkarīgs netikai cik ātri nobrauksi, bet arī vai vispār nobrauksi. Uzmanīgi klausījos ko man pieredzējusī trenere no Kanādas stāsta un piezīmēju visu uz papīra. Vakarā atkārtoju neskaitāmas reizes. Man paziņoja ka nākamajā dienā jābrauc. 


(Foto: CS Ling)

 

Nākamajā dienā man bija pirmā reize braucienam lejā ar parabobsleju. Ļoti uztraucos un galvā visu laiku atcerējos trases līkumus, kur kā, cik ļoti un vai vispār vajag stūrēt. Esmu jau iekša bobā, pāris minūtes miera un mani laiž lejā. Man likās ka es atcerējos visus līkumus un sīkumus, bet tiklīdz es tiku līdz pirmajai virāžai tā es neko nesapratu, darīju visu pilnīgi automātiski, centos trāpīt pa vidu trasei un tas bij viss ko es darīju, es pilnīgi neko vairs nesapratu. Ātrums tuvu 100 kilometriem stundā, adrenalīns augstākajā pakāpē, koncentrācija 100% un saprašana apsolūta nulle. Bet es nobraucu, pie tam vēl neslikti. “Sasildīja” man ausis par to ka man priekš pirmas reizes bij ļoti labi, man piedāvāja nobraukt otru reizi, uzreiz. Sirds vēl neparstāja sisties no pirmā braciena, kā devos nākamajā un atkal neko nesaprasdams mēgināju izstūrēt un pat sanāca nedaudz atcerēties virāžas. Ilgi es nepriecājos, jo pirms finiša es apmetos otrādāk, tik ātri ka es vēl tagad nesapratu ko es nepareizi izdarīju. Bija ļoti maiga, ātra avārija. Dienā pēc kritiena es vairs nebraucu, nebiju gatavs.

 

Ceturtajā dienā biju atkal gatavs doties lejā, sniga sniegs un tas padarīja trasi ļoti lēnu, kas man bija pluss. Pirms brauciena izstaigajām trasi, man piesēja saiti un laida lajā pa trasi kamer trenere stāstīja. Nu jau kaut ko varēja saprast, domāt un bija neslikti nobraucieni.

 

Pēdējās dienas sanāca brīvdiena un arī tukšā diena dēļ trases apkopšanas un vēl devos lejā pēdējās divas reizes. Šoreiz varēju domāt, skaitīt līdzi virāžas un punktus kuros man jastūrē pēc treneres teiktā. Bija jau nedaudz kaut kāda saprašana un liels gandarījums, ka saņēmos un pārstāju baidīties.

 

Biju treniņnometnē nedēļu un tas bija brīnišķīgs laiks, iepazinu daudz jaunu pozitīvu cilvēku. Kaut ko tādu iesaku visiem kam ir iespēja vismaz pamēģināt, tā sajūta ir fantastiska. Adnenalīns ir augsts, koncentrēšanas maksimāla, ātrums liels – gandarījums milzīgs. 

 

Paldies visiem, kas šo spēja noorganizēt un palīdzēja sasniegt.