Septiņi izplatīti mīti par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem
1. Katrs vājdzirdīgais lieto zīmju valodu.
Vājdzirdībai ir dažādi veidi un visi cilvēki nesazinās vienādi. Kā cilvēks sazinās, atkarīgs no dažādiem apstākļiem, piemēram, vājdzirdības pakāpes veida, vai tiek lietots dzirdes aparāts vai kohleārais implants, vecuma, kādā zaudēta dzirde, mācīšanās klausīties un runāt, ka arī klausīšanās vides. Lielākā daļa vājdzirdīgo zīmju valodu nemaz nemāk, bet tā ir svarīga cilvēkiem, kuri saziņai šo valodu lieto.
2. Lielāks skaļums vājdzirdīgajam ļaus saprast, ko es teikšu.
Ir līmenis, kurā skaļums sāk traucēt skaņas kvalitātei. Lai nodrošinātu skaņas tīrību, cilvēki ar daļēji saglabātu dzirdi iespējams lietos ierīces, kas skaņu no mikrofona pa tiešo pārraida uz ausi, kā indukcijas cilpas vai FM sistēmas. Atrašanās tuvu runātājam var palīdzēt klausītājam, bet neaizstāj klausīšanās palīgierīces. Kliegšana un žestikulēšana izjauc runas dabīgo ritmu un apgrūtina lasīšanu no lūpām.
3. Dzirdes aparāti un kohleārie implanti atjauno dzirdi.
Nēsājot dzirdes aparātu vai lietojot kohleāro implantu, cilvēks neiegūst “normālu” dzirdi. Tas nav tas pats, kas valkāt brilles. Dzirdes aparāti palielina skaļumu, bet būtiski neuzlabo skaņas skaidrumu un “nepievelk” skaņu tuvāk. Ar kohleāro implantu dzirde var būt dažāda no gandrīz normālas līdz tikai apkārtējo trokšņu uztveršanai, kas ir atkarīgs no konkrēta cilvēka, vecuma, kad zaudēta dzirde, vājdzirdības ilguma un implantēšanas vecuma.
4. Vājdzirdīgiem cilvēkiem ir ierobežotas garīgās spējas un viņi ir neveiksminieki.
Vājdzirdīgajiem ir tāds pats intelekta diapazons kā pārējiem. Cilvēki ar nekoriģētu vai slikti koriģētu dzirdes zudumu var rīkoties nepiemēroti, jo nav dzirdējuši teikto. Runājot tikai ar pārējiem cilvēkiem grupā, izņemot vājdzirdīgo, tiek veicināta diskriminējošā attieksme.
5. Vājdzirdīgi ir vecie ļaudis.
No 48 (?) miljoniem vājdzirdīgo apmēram trešā daļa ir vecāki par 65 gadiem. Pārējiem dzirde pasliktinās daudz agrāk
6. Ja vājdzirdīgais kaut ko palaiž garām, ir pieņemami teikt “tas nebija svarīgi” vai “es tev pastāstīšu vēlāk”.
Vājdzirdīgajiem ir liela vilšanās, ja netiek atkārtots tas, kas sarunā palaists garām. Sakot “tas nebija svarīgi”, neapmierinātība tikai palielinās. Nevienam nevajadzētu teikt otram, kas viņam ir vai nav svarīgi.
7. Vājdzirdīgie ir rupji un nekaunīgi.
Vājdzirdīgie var pārtraukt sarunu, jo viņi nedzirdēja runātāju, nevis tāpēc, ka ir rupji. Tāpat viņi var aiziet priekšā citiem, lai būtu tuvāk runātājam un labāk dzirdētu un nolasītu no lūpām. Dažreiz tas tiek uzskatīts par nekaunību, bet tā ir nepieciešamība.