Saeimas komisijās atšķiras viedokļi par radiniekiem kā valsts apmaksātiem asistentiem invalīdiem
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un Publisko izdevumu un revīzijas komisijas kopsēdē izskanēja vairāki viedokļi par to, vai cilvēka ar invaliditāti radiniekam vai ģimenes loceklim būtu jābūt viņa valsts apmaksātam asistentam, pašvaldību pārstāvjiem drīzāk atbalstot to kā labu risinājumu, bet darba devējiem aktualizējot pieaugošo nepieciešamību pēc strādājošajiem.
Kā norādīja Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns, svarīgākais, lai asistenta pakalpojums cilvēkam ar invaliditāti sasniegtu savu mērķi. Proti, ja cilvēks ir jauns, svarīgi, lai viņš varētu mācīties un pēc tam iegūtās zināšanas varētu izmantot darba tirgū. Viņš arī sacīja, ka ģimenes loceklis kā asistents bieži vien ir "ērtākais" variants, tomēr laikā, kad valstī pieaug nepieciešamība pēc strādājošiem cilvēkiem, šis jautājums ir diskutējams.Savukārt Latvijas Pašvaldību savienības padomniece sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte norādīja, ka, veidojot tikai profesionālus asistentu dienestus, pakalpojums varētu nesasniegt visus iedzīvotājus attālākās Latvijas vietās. Līdz ar to ģimenes locekļu iesaiste ir vēlama.
Arī no citiem klātesošajiem izskanēja viedokļi, ka ģimenes loceklis kā asistents ir labs risinājums.
Tomēr, kā sacīja Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas vadītāja Gunta Anča, uz šo jautājumu ir jāskatās arī no valstiska viedokļa. Proti, ja valstī trūkst darbinieku, vai ir pareizi, ka, piemēram, jurists kļūst par asistentu savam radiniekam. Viņa sacīja, ka nereti šādās situācijās ģimenes no labi situētām kļūst par nabadzīgām.
Tāpat 40 gadus vecam vīrietim labākais asistents nav viņa 75 gadus vecā māte, sacīja Anča. Viņa skaidroja, ka jauni cilvēki vēlas vēl būt aktīvi, tāpēc vecāka gadagājuma asistents viņus var aizkavēt, kā arī šiem cilvēkiem pašiem var nebūt viegli tikt galā ar pienākumiem.
Kā sacīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS), viņa būtu piesardzīga norādīt, vai ģimenes loceklim ir vai nav jābūt asistentam. Pēc viņas domām, tas, ka asistents ir ģimenes loceklis, sniedz vairāk plusus nekā mīnusus. Piemēram, ieviešot valstī tikai profesionālu asistentu pakalpojumus, šie asistenti bieži vien tiktu mainīti, jo neizveidotos "psiholoģiska saderība".
Jau ziņots, ka Valsts kontrole revīzijā secinājusi, ka invalīdu asistentu pakalpojumu sistēma valstī jau kopš paša sākuma ir veidota tikai deklaratīvi un bez sistemātiskas pieejas.
Lai gan invalīdu asistentu pakalpojumu ieviešanai vajadzēja veicināt šo cilvēku integrāciju sabiedrībā, neatkarību un patstāvību, pakalpojums patiesībā ir veidots bez nopietna izvērtējuma un sistemātiskas pieejas, norādīja valsts kontroliere Elita Krūmiņa. Tas arī nozīmē, ka nav apzināts personu loks, kurām pakalpojums tiks sniegts, ļoti vispārīgi un deklaratīvi ir noteikti mērķi, bet citi rādītāji, pēc kuriem būtu iespējams novērtēt Labklājības ministrijas īstenoto aktivitāšu efektivitāti, nav atrodami.
Nav arī sasniegts izvirzītais mērķis - atslogot personu ar invaliditāti ģimenes locekļus, jo 76% no pakalpojuma sniedzējiem ir tieši ģimenes locekļi, konstatēts revīzijā.
Arī no citiem klātesošajiem izskanēja viedokļi, ka ģimenes loceklis kā asistents ir labs risinājums.
Tomēr, kā sacīja Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas vadītāja Gunta Anča, uz šo jautājumu ir jāskatās arī no valstiska viedokļa. Proti, ja valstī trūkst darbinieku, vai ir pareizi, ka, piemēram, jurists kļūst par asistentu savam radiniekam. Viņa sacīja, ka nereti šādās situācijās ģimenes no labi situētām kļūst par nabadzīgām.
Tāpat 40 gadus vecam vīrietim labākais asistents nav viņa 75 gadus vecā māte, sacīja Anča. Viņa skaidroja, ka jauni cilvēki vēlas vēl būt aktīvi, tāpēc vecāka gadagājuma asistents viņus var aizkavēt, kā arī šiem cilvēkiem pašiem var nebūt viegli tikt galā ar pienākumiem.
Kā sacīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS), viņa būtu piesardzīga norādīt, vai ģimenes loceklim ir vai nav jābūt asistentam. Pēc viņas domām, tas, ka asistents ir ģimenes loceklis, sniedz vairāk plusus nekā mīnusus. Piemēram, ieviešot valstī tikai profesionālu asistentu pakalpojumus, šie asistenti bieži vien tiktu mainīti, jo neizveidotos "psiholoģiska saderība".
Jau ziņots, ka Valsts kontrole revīzijā secinājusi, ka invalīdu asistentu pakalpojumu sistēma valstī jau kopš paša sākuma ir veidota tikai deklaratīvi un bez sistemātiskas pieejas.
Lai gan invalīdu asistentu pakalpojumu ieviešanai vajadzēja veicināt šo cilvēku integrāciju sabiedrībā, neatkarību un patstāvību, pakalpojums patiesībā ir veidots bez nopietna izvērtējuma un sistemātiskas pieejas, norādīja valsts kontroliere Elita Krūmiņa. Tas arī nozīmē, ka nav apzināts personu loks, kurām pakalpojums tiks sniegts, ļoti vispārīgi un deklaratīvi ir noteikti mērķi, bet citi rādītāji, pēc kuriem būtu iespējams novērtēt Labklājības ministrijas īstenoto aktivitāšu efektivitāti, nav atrodami.
Nav arī sasniegts izvirzītais mērķis - atslogot personu ar invaliditāti ģimenes locekļus, jo 76% no pakalpojuma sniedzējiem ir tieši ģimenes locekļi, konstatēts revīzijā.