Par mums - cilvēkiem ar invaliditāti ratiņkrēslā...
Reiz es varēju... reiz es biju... tā domā lielākā daļa to cilvēku, kuri tagad pārvietojas ar ratiņkrēslu... Kā viņi dzīvo? Kāda ir viņu ikdiena? Ko viņi ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši?
Viss notika parasti - dzīvojām kā pilnīgi normāli cilvēki ar visādām sīkām sadzīves problēmām un priekiem, skrējām, sportojām nemaz nenojauzdami, ka kādreiz būs jāpārvietojas ar ratiņkrēslu. Kā tas gadījās? Kāpēc tieši ar mani, bet ne ar kādu citu?
Jebkuram var gadīties tāda ķibele, bet es nesaku, ka tieši tev. Pārsvarā tie ir pārgalvīgi jaunieši, kas kādā tusiņā mazliet iereibuši, vai pat pilnīgi skaidrā prātā lēkuši uz galvas ūdenī, braukuši ar auto vai motociklu un avarējuši, vai vienkārši nokrituši no kādas jaunceltnes, koka, trepēm utt.. Guvuši mugurkaula lūzumu, kā rezultātā tiek bojātas muguras smadzenes un tiek paralizētas kājas. Tiem, kuri lauzuši kaklu, daļēji, vai retos gadījumos vispār atsaka darboties arī rokas. Vai tāpēc mēs savā būtībā esam savādāki? Nē! Mēs domājam un darām visu tieši tāpat, kā "staigājoši" cilvēki un bieži vien pat daudzas lietas darām labāk
Ir, protams, daudzas problēmas, kuras ir jāpārvar, lai varētu dzīvot ar aktīvu dzīvi. Ārsts ir paziņojis vai devis kādu mājienu, ka būs jāpārvietojas ar ratiņkrēslu. Ārsts jau nav pie tā vainīgs, ka tā ir noticis, bet viņš vienkārši saka to ļaunāko un paziņo, ka tu nestaigāsi. Pirmajā brīdī, tas liekas ļoti smagi un pat neticami, bet ārsts to saka ar domu, ka tu saņemsies un tomēr spēsi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi kaut vai atrodoties ratiņkrēslā. Un tieši tāpēc mēs esam tik tālu nonākuši, ka atrodoties ratiņkrēslā varam darīt visu, to, ko darījām pirms tajā nokļuvām.
Lai uzturētu sevi formā, mums ir vismaz divas reizes vairāk jānodarbojas ar sportu. Vingrošana palīdz nostiprināt muskulatūru un justies veselīgākam, uzlabo asinsriti. Tas ratiņniekam ir ļoti nepieciešami, lai nedabūtu izgulējumus. Bet sporta aktivitātes nepieciešamas, lai veicinātu tavu darbošanos ar sevi. Ar laiku apnīk vingrot un liekas tas viss bezcerīgi, taču kad nodarbojies ar sportu - ir kāds sāncensis, rodas kāre censties kaut vai tam, lai uzvarētu savu sāncensi.
Tāpat ir arī tāda lieta, kā mācības. Bieži ir tā, kā sanāca man. Pirms nokļuvu ratiņkrēslā, mācījos Rīgas Valsts tehnikumā par automehāniķi un šāda profesija nav pati piemērotākā ratiņniekam. Arī skola nebija pielāgota, lai varētu pa turieni pārvietoties ar ratiņiem. Es nesaku, ka tas nav iespējams, bet zināmas grūtības tas radītu. Tāpēc iestājos Dubultos Sociālās Integrācijas centrā "Koledža RRC", (www.koledzarrc.lv) kur ieguvu profesiju "Uzskaites un grāmatvedības darbinieks", kā arī ieguvu autovadītāja apliecību. Tagad strādāju un paralēli turpinu mācības tur pat Jūrmalas vakara vidusskolā, lai iegūtu vidējo izglītību.
Svarīga loma cilvēkam ratiņos, kā jebkuram no mums ir otra pusīte. Šī otra pusīte palīdz pārvarēt psiholoģiskas problēmas un liek justies pilnvērtīgam cilvēkam. Palīdz dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, lai cik dīvaini tas izklausītos. Tādi cilvēki, kā mēs arī varam nodarboties ar seksu un radīt bērnus, tas nekas, ka jūtamība tur lejā nav tik laba.
Cerams tapa skaidrāks, ka mēs esam tādi paši, kā jebkurš cits cilvēks. Esam daļa no sabiedrības, kurā vēlamies atrasties un tikt saprasti. Vēlamies mazināt līdzcilvēku neziņu un būt tiem līdzās bez pārlieku lielas uzmanības, kas bieži vien liek justies neērti.
Mārtiņš Oliņš.