Lai gan varētu domāt, ka jau sen pagājuši tie laiki, kad cilvēki riteņkrēslos vai ar cita veida invaliditāti tika uzlūkoti kā astotais pasaules brīnums, reizēm rodas iespaids, ka sabiedrībai viņi joprojām ir neatrisināms rēbuss. Kā pret viņiem izturēties, kā sarunāties, kā palīdzēt? Varbūt nemaz nevajag palīdzēt? Kādus apzīmējumus lietot, lai neaizvainotu? Varbūt labāk turēties pa gabalu un izlikties neredzam?

 

Neatbildēti jautājumi rada nedrošību, atsvešinātību un nevajadzīgus pārpratumus. Taču to var viegli novērst, ja vienkārši pajautājam un ņemam vērā to, kas mums teikts.

 

Šoreiz par to, kādus apzīmējumus labāk nelietot, runājot ar un par cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai cita veida invaliditāti. Pēdējā laikā, lasīdama dažādas šai tēmai veltītas publikācijas, nemitīgi sastopos ar tādiem izteicieniem kā "piekalts pie gultas" vai "pieķēdēts riteņkrēslam". Tas ir pilnīgi nevajadzīgs dramatisms.

 

Liela daļa cilvēku ar invaliditāti paši nebūt nejūtas ne tik "piekalti", ne "saķēdēti". Īstā brīvība ir dvēseles, nevis miesas stāvoklis. Turklāt cilvēkam, kurš pats nevar paiet, riteņkrēsls dod iespēju pārvietoties. Tas viņa dzīvi atvieglo, nevis apgrūtina. Piemērotāk ir teikt "viņš pārvietojas riteņkrēslā", nevis "viņš ir pieķēdēts riteņkrēslam".

 

Par cilvēkiem, kuriem ir dzirdes/runas traucējumi, nevajadzētu teikt "kurls", "mēms" vai "kurlmēms", jo tie ir novecojuši jēdzieni, ar kuriem senāk apzīmēja cilvēkus, kuri šo traucējumu dēļ nespēja sazināties ar apkārtējiem. Mūsdienās cilvēki, kuriem ir runas un dzirdes traucējumi, var sazināties ar apkārtējiem rakstiski, caur zīmju valodu un citos veidos. Piemērotāk būtu teikt "cilvēks ar dzirdes/runas traucējumiem", "vājdzirdīgs" vai "nedzirdīgs" atkarībā no traucējumu smaguma pakāpes.

 

Pēdējā laikā, lasīdama dažādas šai tēmai veltītas publikācijas, nemitīgi sastopos ar tādiem izteicieniem kā "piekalts pie gultas" vai "pieķēdēts riteņkrēslam". Tas ir pilnīgi nevajadzīgs dramatisms.

 

Tāpat visus cilvēkus, kuriem ir redzes traucējumi, nevajadzētu apzīmēt ar vārdu "akls". Redzes traucējumu smaguma pakāpes ir atšķirīgas, un tas, ka cilvēks slikti redz, nenozīmē, ka viņš nemaz neredz. Turklāt arī pilnīgi neredzīgi cilvēki iemācās "citādi redzēt", uztverot apkārtējo pasauli un tajā orientējoties.

 

Tā varētu turpināt gari un plaši, runājot par katru invaliditāti atsevišķi. Galvenais princips, runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, ir neapzīmēt viņus ar invaliditātes nosaukumu. Jebkura invaliditāte zināmā mērā mūs ietekmē, bet tā nenosaka mūsu būtību, mūsu personību.