Kādēļ tā notika

 

Mārtiņš Oliņš kopš 16 gadu vecuma ir ratiņkrēslā, taču tas netraucē darīt visu, ko sirds kāro, – braukt ar laivu un sniega motociklu, piedalīties pusmaratonā, dejot un pat uzrāpties kokā, izmantojot alpīnista ekipējumu. Viņš savā dzīvē ir uzdrošinājies izdarīt un piedzīvot krietni vairāk nekā daudzi, kuriem nav kustību traucējumu.

 

Kā nokļuvi ratiņkrēslā?

 

Jau kopš vienpadsmit gadu vecuma daudz braukāju ar moci, protams, bez tiesībām. Tas bija mans vaļasprieks. Biju jauns un pārgalvīgs, vecāku brīdinājumus, ka ātra braukšana var beigties ļoti bēdīgi, laidu gar ausīm. Šķita, esmu ļoti labs braucējs. Kādā vasaras dienā traucos gar jūras malu ar 100 kilometru stundā lielu ātrumu. Bez ķiveres, tikai šortos, sandalēs, ar kovboja cepuri galvā. Vienā brīdi tā noslīdēja uz acīm, aizklājot skatienu. Atlaidu vienu roku, lai to atbīdītu vietā. Sagriezās stūre, un kā par spīti vēl iebraucu lielā lāmā, kam šķērsām pāri gulēja koks. Atduroties pret to, motocikla ātrums acumirklī nokrita līdz nullei. Pārgāzos pāri motocikla stūrei un salauzos.

 

Interesants vārds. Tam ir kāda dziļāka nozīme?

 

Ilgi nevarēju atrast notikušajam piemērotu apzīmējumu. Avarēju, cietu negadījumā? Tas īsti nav tas. Es salauzos. Gan fiziski, jo salūza mugurkauls, gan emocionāli, jo nebija viegli tikt tam pāri.

 

Kas notika tālāk?

 

Pludmalē biju kopā ar draugiem, vēl viens braukāja ar moci. Tomēr pirmais piesteidzās kaut kāds plikais un, zibinādams man acu priekšā savu mantību, jūsmoja: “Nu, vecīt, tas bija kā filmā!” Gulēju uz vēdera, pilna mute ar smiltīm, nevarēju īsti pakustēties. Jā, jā, forši, sauc ātros! Kad pataustīju kājas, tās šķita milzīgi lielas. Laikam traumas efekts. Pamazām šoks pārgāja, un sākās sāpes, kuru ietekmē ik pa laikam zaudēju samaņu.

 

Atbrauca mediķi un aizveda uz slimnīcu. Uzreiz bija operācija. Nākamais, ko atceros, – pamodos reanimācijā viss vienos vados. Tāds nekāds. Ārsts pavēstīja, ka vairs nevarēšu staigāt. Vecāki bija sašutuši, raudāja, taču pats to uztvēru diezgan mierīgi. Ļoti ilgi nevarēju aptvert, kas īsti noticis un kā mainīsies mana dzīve.

 

Sekoja rehabilitācija Vaivaros, kur mani nepārtraukti apčubināja. Tikai pārrodoties mājās, sapratu, ka realitāte ir visai skarba. Pats vairs nespēju par sevi parūpēties, izdarīt elementāras lietas. Mani ļoti atbalstīja vecvecāki. Pagatavoja ēst, palīdzēja saģērbties un nomazgāties…

 

Kas tev palīdzēja sasparoties?

 

Sapratu, ka negribu vecvecākus tik ļoti apgrūtināt, jācenšas pašam ar visu tikt galā. Tolaik iepazinos ar meiteni, sākām dzīvot kopā. Viņa mani vienmēr uzmundrināja un iedrošināja, lika paraudzīties uz visu pozitīvāk.

 

Ļoti spēcīgs stimuls man vienmēr bijusi mamma. Joprojām, ja kaut kas nomāc, aprunājos ar viņu. Mamma visu saliek pa plauktiņiem, un problēma vairs nešķiet tik milzīga. No viņas esmu guvis zelta mācību – vienkārši ej un dari! Nav tādu mēslu, ko nevar izbrist. Viss ir pārejošs. Sākumā varbūt šķiet: šausmas, kā ar to tikšu galā? Taču, kad sāc darīt, parasti nav nemaz tik sarežģīti un pašam par sevi jāsmejas. Arī tolaik mamma mani sapurināja. Teica, ka nav ko mājās sēdēt, jāiet mācīties! Sāku apgūt grāmatveža profesiju Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) profesionālajā vidusskolā Jūrmalā. Tur mācās arī cilvēki ar invaliditāti. Tas man ievērojami atviegloja iekļaušanos sabiedrībā, ļāva saprast, ka nav būtiski – esi vai neesi ratiņkrēslā. Galvenais, ka galva strādā pareizajā virzienā.

 

Dzīvoju kopmītnēs viens, bez vecāku un vecvecāku gādības. Kaut gan vienmēr varēju prasīt palīdzību skolasbiedriem, par visām varītēm centos tikt galā pats. Neatlaidīgi, soli pa solim kļuvu pilnīgi patstāvīgs un neatkarīgs. SIVA ieguvu arī autovadītāja apliecību, nu jau desmit gadus braucu.

 

Izsities profesionālajā jomā

 

Pirms traumas taču arī kaut kur mācījies?

 

Jā, Rīgas Valsts tehnikumā par automehāniķi. Mācījos pusgadu un sapratu, ka tas nav domāts man. Sāku bastot lekcijas, nemācījos, ar vērienu nodevos izklaidēm. Vasarā nokritu, un pēc tam attieksme pret mācībām mainījās. Ja negadījums nebūtu man licis apstāties un pārvērtēt dzīvi, visticamāk, turpinātu izklaidēties un skolu nebūtu pabeidzis. Bail pat domāt, kur un kādā stāvoklī es tagad atrastos. Notikušais lika paraudzīties uz dzīvi ar nopietnāku skatienu? Ar nenopietni nopietnu. (Smejas.) Ir tāds teiciens: neuztver dzīvi pārāk nopietni, citādi neizdzīvosi. Cenšos pie tā turēties. Kāda jēga stresot? Tas visu vēl vairāk sarežģī. Protams, arī man gadās saspringti brīži, kad darba ir pāri galvai un laika ļoti maz, taču neļauju stresam gūt virsroku.

 

Tik pārgalvīgs kā pusaudža gados taču vairs neesi?

 

Pirms dažiem gadiem iesaistījos Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) pirmsjāņu kampaņā Dzer/riskē, brauc, pievienojies, lai, daloties savā pieredzē, atturētu no kļūmīga soļa citus autovadītājus. Bijām vairāki ratiņnieki. Daļa par tādiem kļuvuši alkohola, daļa – pārgalvības dēļ. Par mums tapa videoepizodes, ko rādīja televīzijā, aizdomāties rosinoši fotoattēli, kas bija presē un reklāmas stendos. Kopā ar Ceļu policiju devāmies reidos, ķērām ātros braucējus un stāstījām, kā mums beigusies pārgalvība. Dalījām attēlus ar ratiņos sēdošā gleznotāja Māra Dzelzskalna rentgenuzņēmumu, kur redzams viņa skrūvēm un metāla plāksnēm sastiprinātais mugurkauls.

 

Vai bija viegli izsisties profesionālajā jomā?

 

Uzreiz pēc skolas sāku strādāt Rimi par uzskaitvedi. Viegli izturēju gan darba interviju, gan konkursu, jo skolā biju labi sagatavots. Darba devējiem tomēr vairāk interesē zināšanas un prasmes, vēlme darboties. Invaliditāte spēlē lomu vienīgi tad, ja uzņēmumā nav ratiņkrēslā esošajiem pielāgotas vides. Nācies dzirdēt: mums ļoti patīk jūsu CV, bet diemžēl darbavieta nav aprīkota atbilstoši cilvēkam ar invaliditāti. Pēc divarpus Rimi nostrādātiem gadiem pakāpos augstāk – iekārtojos Zāļu lieltirgotavā par grāmatvedi. Tur uzkalpojos par analītiķi. Kādudien radio izdzirdēju reklāmu: nāc studēt uz Ekonomikas un kultūras augstskolu! Pēkšņi ļoti gribējās mācīties. Līdz tam dzīvoju ar pārliecību, ka visu nepieciešamo zinu, kāpēc gan velti tērēt laiku studijām. Domāju, nogaidīšu kādu laiku, varbūt vēlme mācīties pāries. Nepārgāja. (Smejas.) Tagad studēju ekonomiku jau ceturtajā kursā. Pēc sešiem gadiem Zāļu lieltirgotavā gribējās kaut ko mainīt. Nodibināju savu grāmatvedības firmu, kurai nu jau ir pusotra gada, un līdztekus sāku meklēt darbu banku sektorā, kas man šķita kaut kas pilnīgi citāds. Tur saredzēju iespēju profesionāli augt un pilnveidoties. Pieteicos vakancei bankā Citadele. Pēc sludinājuma teksta sapratu, ka tiek meklēts analītiķis ar nelielām programmētāja iemaņām. Izturēju konkursu, bet pēdējās pārrunās apjautu, ka viņiem drīzāk vajadzīgs programmētājs ar nelielām analītiķa iemaņām. Teicu, ka nepavilkšu, jo programmēšanā neesmu tik spēcīgs. Tomēr laikam biju atstājis labu iespaidu, jo pēc pusgada saņēmu zvanu: ir amats tieši analītiķim! Pašlaik dienā strādāju bankā, bet vakarā darbojos savā uzņēmumā. Pa vidu cenšos atrast laiku, lai izkustētos. Sestdienās esmu augstskolā.

 

Ļoti piepildīta nedēļa!

 

Nesūdzos. Brīžiem šķiet, ka gribu atvaļinājumu, bet tad kārtīgāk padomāju: man taču būs nāvīgi garlaicīgi, nebūs, ko darīt.

 

Kas tevi aizrauj skaitļu pasaulē?

 

Skaitļu likšana kopā rada baigo azartu. Kad veidoju bilanci un peļņas vai zaudējumu aprēķinu, uz priekšu dzen interese, sanāks vai ne. Savukārt bankā aizrautīgi sekoju līdzi, vai manis veidotais finanšu plāns pildās, cik esmu bijis precīzs, vai esmu ņēmis vērā visas nianses. Nesen bija jāveido gada pārskats firmai, kuras darījumi pirmajā mirklī šķita ļoti sarežģīti. Izgāju visam cauri, saliku kopā, un beigās šķita: tik vienkārši?! Bija jau pāri pusnaktij, aizgāju gulēt ar milzīgu gandarījuma izjūtu un it nemaz nejutos noguris. Man ļoti patīk mans darbs, tādēļ nemaz nezinu, ko nozīmē rutīna.

 

Dejo un piedalās maratonos

 

Tu aizraujies ar dažādām fiziskām aktivitātēm. Kā tas sākās?

 

Ja esi ratiņkrēslā, fiziskās aktivitātes ir ļoti svarīgas. Tikai sēžot, muskuļi atrofējas. Vaivaros iemācīja daudz vingrojumu, kā uzturēt sevi formā, lai nostiprinātu muskuļus, varētu veicīgi pārvietoties, tikt galā ar ikdienas darbiem. Cītīgi vingroju ik dienu. Kad strādāju Rimi, uzzināju, ka notiek roku laušanās sacensības cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Aizbraucu uz Latvijas čempionātu un… ieguvu pirmo vietu! Diezgan veiksmīgi nolauzos sešus gadus. Bija gan pretinieki ratiņos, gan tādi, ka īsti nevar saprast, ar kuru kāju pieklibo. Treniņa nolūkos esmu lauzies arī ar cilvēkiem bez invaliditātes. Eiropā tiku līdz piektajai, bet pasaulē – līdz sestajai vietai. Lai pakāptos augstāk, treniņiem būtu jāvelta vairāk laika, taču mana prioritāte bija darbs. Laušanās vairāk kā izklaide, pašapliecināšanās. Turklāt braucieni uz sacensībām ārzemēs prasīja ievērojamus līdzekļus, sponsorus piesaistīt bija grūti. Uzsākot studijas, roku cīņas nācās pamest, jo mācības ir sestdienās, kad notiek gandrīz visas ārmrestlinga sacensības. Patiesībā bija arī zudusi interese. Tolaik ieraudzīju reklāmu, kur mana bijusī klasesbiedrene Līga Liberte aicināja uz savas jaunās deju studijas Body & Soul izrādi Dailes teātrī. Aizgāju noskatīties. Šķita ļoti interesanta un savdabīga. Iedomājos: es arī gribētu tā dejot. Domāts – darīts, uzrakstīju Līgai portālā draugiem.lv vēstuli, ka vēlos nākt pie viņas uz nodarbībām. Satikāmies, parunājāmies. Līgai radās ideja veidot izrādi, iesaistot mani. Pēc deviņiem mēnešiem es, Līga, Oskars un vēl viens Mārtiņš bijām uz Dailes teātra skatuves ar uzvedumu Kā tev iet?. Pamatdoma bija, ka esam četri pilnīgi atšķirīgi cilvēki, katrs strādā savā jomā, katrs ar savu dzīves pieredzi, taču visi sanākam kopā, lai dejotu. Apbrīnojama uzdrīkstēšanās!

 

Vai iepriekš biji dejojis?

 

Pirms traumas dejoju tautas dejas. Man vienmēr ir paticis izpausties arī uz deju grīdas ballītēs. Kad salauzos, invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons rīkoja moderno deju nometni, kurā piedalījos kopā ar draudzeni. Tur iemācījos dejot ar meiteni, kurai nav invaliditātes, un interesanti kustēties ratiņkrēslā, bet modernās dejas mani neaizrāva. Nepatika rāmis – tas, ka jāmācās un visu laiku jāatkārto noteikti soļi. Pie Līgas ir citādi. Izdejoju savas izjūtas, pats veidoju dejas horeogrāfiju, protams, citi piepalīdz, izrāde ir kopdarbs.

 

Ko tev dod deja?

 

Brīvību! Kad dejoju, aizmirstu, ka esmu ratiņos. Atrodos pilnīgi citā pasaulē, kur atdodu savu dvēseli. Tajā pašā laikā dejojot atrodu aizvien jaunus veidus, kā ratiņos kustēties, pagriezties, pastiepties. Reizēm izdejojos tā, ka šķiet – desmit kilometru esmu nobraucis. Dejošana lieliski attīsta roku un rumpja muskuļus. Arī tāpēc, ka studija atrodas piektajā stāvā. Ja neviens puisis nav ieradies, nākas pašam kāpt augšā. Pirmās reizes bija grūti, bet tagad pilnīgi mierīgi. Ar siksnu piesienos pie ratiem un, turoties pie margas, ar rokām uzvelkos augšā. Dažkārt Līga aicina izdejot konkrētas izjūtas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Iedomājos ko tādu, kas man izraisa konkrēto izjūtu. Uz deju grīdas var izlādēt emocijas, kas saistītas, piemēram, ar nepatīkamu situāciju darbā. Kustības rodas automātiski, beigās jūtos brīvs un atvieglots.

 

Vēl tu piedalies skrējienos.

 

Regulāri braucu Nike Riga Run 10 kilometru distanci. Divreiz esmu pieveicis pusmaratonu (21 kilometrs). Ja gribas atslēgties no darba, sakārtot domas, pievakarē, kad sāk krēslot, dodos izskrieties pa rajonu vai stadionu. Intensīvā tempā vizinos stundas divas un jūtos labāk. Lai interesantāk, mēdzu uzņemt laiku un ātrumu, ko varu no sevis izspiest. Pašreizējais rekords – 22,2 kilometri stundā.

 

Man ļoti patīk, ka, izskrienoties ratiņos, viss organismā darbojas ar pilnu jaudu, nav lēnības sajūtas.

 

Rāpties kokā, braukt ar laivu

 

Ko vēl interesantu dari vai esi darījis?

 

Esmu rāpies kokā ar alpīnista ekipējumu! Tas bija projekts ratiņniekiem. Bijām trīs, līdzi profesionālis, kurš iekāra striķos, paskaidroja, kas un kā darāms, sekoja līdzi. Bija ļoti grūti, jo nevaru izmantot kājas, līdz ar to dubultslodze rokām. Tiku visaugstāk, pieveicot 12 metru, vairāk spēka nebija. Man patīk braukt ar laivu. Airēšana ir labs treniņš rokām. Ļoti noderēja, kad lauzos. Turklāt tā varu izbaudīt fantastiskus skatus. Reiz izmetu apli pa Rīgas kanālu un Daugavas posmu, kas to savieno. Kādi kontrasti! Skaistie parki un ziedu aromāts, zem tiltiņiem guļošie bezpajumtnieki un Centrāltirgus zivju smaka. Esmu lidojis Aerodim vēja tunelī. Ļoti patika! Arī viņiem pašiem tas bija piedzīvojums, jo biju pirmais ratiņnieks, kurš to uzdrošinājās darīt. Man vajadzēja nedaudz piepalīdzēt, jo pats nespēju, kā vajag, noturēt kājas. Kādos svētkos izmēģināju katapultu – ļāvu, lai mani iesien gumijās un uzšauj gaisā.Patīk ceļot, ļauties spontānām idejām. Kādu sestdien pamodos, kā ierasts, paskatījos plānotājā – bāc, šodien taču lekcijas nenotiek! Ko darīt? Sēdos mašīnā un braucu uz… Liepāju! Apskatīju pilsētu, biju pie jūras, pavizinājos pa molu, sagaidīju saulrietu un naktī braucu atpakaļ. Lieliska diena!

 

Vēl katru gadu piedalos malkas skaldīšanas talkā pie vecākiem. Neticēsi, bet man ļoti patīk, jo tā iespējams lieliski izlādēt stresu, sakārtot domas. Esmu braucis ar kvadraciklu un sniega moci, kam ir rokas vadība. Draugi piedalās Trofi reidos jeb apvidus automašīnu sacensībās pa bezceļiem un dubļiem. Bieži braucu līdzi kā pasažieris. Superīgs piedzīvojums! Ir gadījies tā iestigt dubļos, ka automašīna sāk grimt, salons pildās ar ūdeni.

 

Tu dari daudz traku lietu. Kāpēc?

 

Esmu par to daudz domājis. Viena versija – bēgu pats no sevis. Cenšos padarīt dzīvi pēc iespējas krāsaināku, lai nebūtu jādomā, cik slikti, ka esmu piekalts ratiņkrēslam. Otra versija saistīta ar to, ka pēc septiņarpus gadu kopdzīves izšķīros ar draudzeni. Tā dzīvē notiek. Iespējams, nokrauju sevi ar visādiem darbiem un aktivitātēm, lai nebūtu laika jaunām attiecībām, bet varbūt iemesls ir pavisam cits, tikai neesmu to apzinājies. Lai vai kā, jūtos labi, man ir ļoti interesanta dzīve!Šķiet, ratiņkrēslu neuztver kā ierobežojumu. Drīzāk kā izaicinājumu! Ja kaut ko tiešām vēlos, atrodu veidu, kā to izdarīt.