Mēs kļūstam iejūtīgāki
Koledžā RRC Dubultos kopā mācās gan jaunieši ar īpašām vajadzībām, gan bez veselības problēmām. Par mācībām, sadzīvi un izpriecām stāsta koledžas studenti: Anna un Olga (abām ir 19 gadi, studē mārketingu un tirdzniecību), Kaspars (19 gadus vecs, mācās IT nodaļā), Pēteris (19 gadi, mācās grāmatvedību un nodokļus) un Alvis (17 gadus vecs, apgūst elektroniķa profesiju).
Kā jums patīk šeit mācīties?
Anna: Nav ne vainas. Šeit ir viegli, ja ņem vērā to, ka te ir gan audzēkņi, kas ir veseli, gan tie, kam ir īpašas vajadzības. Mēs esam ļoti sadraudzējušies, un īstenībā ir izveidojušās jaukas attiecības. Šajā ziņā mēs nejūtam atšķirības. Atmosfēra ir draudzīga. Ar vadību pārsvarā attiecības ir normālas, vienmēr var kaut ko sarunāt. Ja ir kādas problēmas, var griezties pie vadības, kas būs ar mieru tās uzklausīt. Mēs tikko izveidojām savu studentu pašpārvaldi, ir izveidojusies arī audzēkņu pašpārvalde.
Pastāstiet drusku par koledžas dzīvi. Vai jums notiek kādi pasākumi ārpus lekcijām?
Anna: Mums ir visdažādākie pulciņi, ko var apmeklēt. Ir keramikas pulciņi, ir sporta pulciņi, basketbols ģimnāzijas zālē, arī baseins, ko jebkurš var apmeklēt. Pasākumi ir atkarīgi no mums pašiem, kā mēs tos rīkojam, un vismaz reizi 2 – 3 mēnešos ir kāds liels pasākums, balle vai diskotēka. Daudz kas ir atkarīgs no mums, cik daudz mēs paši izdomājam, cik mēs paši strādājam, lai tas notiktu.
Parasti cilvēki mēdz iedomāties, ka tam jābūt ļoti sarežģīti – mācīties kopā jauniešiem ar invaliditāti un bez. Kāda ir jūsu pieredze?
Anna: Nav jūtama atšķirība.
Olga: Pilnīgi nekāda!
Anna: Te viss ir piemērots cilvēkiem ar kustību traucējumiem, viss ir ar celiņiem. Attiecībās nav nekādas atšķirības. Visi kopīgi un draudzīgi viens otram palīdzam, ja ir nepieciešams. Viņi ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie - arī cenšas, arī mācās. Visiem ir kādi mērķi, uz ko viņi tiecas. Attiecības veselajiem studentiem ar tiem, kuriem ir kustību traucējumi vai kādas citas problēmas, ir draudzīgas. Šeit ir labi, jo visi saprot viens otru. Nav nekādas diskriminācijas.
Olga: Es atceros tādu gadījumu – uz mūsu kopmītnēm bija atbraukuši ciemos draugi, un viņi brīnījās: cik jocīgi – te visi ir kopā, tik draudzīgi! Citās kopmītnēs parasti tā nav – tur visi ir katrs par sevi. Bet šeit visi ir kopistiski. Tik draudzīgi. Mēs bijām lepni, to dzirdot.
Alvis: Daudzi no jauniešiem ar īpašām vajadzībām varētu būt piemērs citiem. Ir notikusi nelaime, bet dzīve neapstājas – viņiem joprojām ir izvēle, viņi cenšas un mācās.
Vai nākas sastapties ar tīri praktiskām problēmām – piemēram, visi kopā grib iet uz jūru vai kur citur, un kāds netiek līdzi, jo ir ratiņkrēslā?
Alvis: Citi viņiem palīdz. Ja kaut ko vajag, palīdz un neatsaka.
Anna: Mums tā nav, mēs palīdzam vienmēr, ja kādam ratiņkrēslā, piemēram, ir grūti. Mēs, protams, nevaram viņu atstāt, ja visi kaut kur ejam. Mēs visi draudzīgi sarunājam, kur iesim, viens otram palīdzam, sarīkojam kādu pasākumu. Arī no vadības puses ir atbalsts. Vienu reizi braucām uz zooloģisko dārzu, skola mums piešķīra autobusu un apmaksāja ceļu. Arī jaunieši ratiņkrēslos varēja braukt ar mums, mierīgi izstaigājām visu zoodārzu. Viss notiek pārdomāti, lai visi varētu to darīt – arī tie, kam nav tik viegli.
Alvis: Pie mums ir drusku savādāka attieksme.
Anna: Arī tajās pašās disenēs ir ratiņnieki, kas dejo labāk, nekā mēs, ir pat žiperīgāki. Nav nekādu atšķirību.
Vai pie šādas vides nav grūti pierast, jo citās vietās attieksme pret cilvēkiem ratiņos ir noraidoša?
Olga: Šeit tā nav. Šeit visi ir draudzīgi
Pēteris: Sākumā tas liekas nepierasti, bet ar laiku tu pierodi un saproti, ka viņi ir tādi paši cilvēki.
Kas palīdz to saprast?
Anna: Attieksme, jo visi šos cilvēkus saprot, un nav tā, ka kāds kaut ko pārmet – te ir tāda atmosfēra.
Pēteris: Tas, ka mēs savā starpā viens otru iepazīstam. Mēs uzzinām, kā viņi tādi kļuvuši, un tas var notikt ar katru.
Vai tā ir apziņa, ka neviens no tā nav pasargāts?
Pēteris: Jā.
Olga: Arī tas, ka ikdienā mēs visi esam kopā, mācāmies, ēdam pusdienas kopā. Ja strādā un mācās kopā, kaut ko kopā veido, tad arī sadraudzējas – mēs iepazīstam cits citu, un tas notiek ātri. Personīgi es ātri pieradu.
Anna: Cilvēks, kas ir uz ratiņiem, var ļoti labi integrēties. Agrāk, kad es mācījos vidusskolā, es biju maz redzējusi cilvēkus ratiņos. Viņi pārsvarā sēž mājās un baidās kaut kur iet, mācīties. Šeit ir tieši tā vieta, kur viņi var sevi attīstīt, mācīties, veidot savu dzīvi, integrēties.
Izklausās, ka tas ir svarīgi ne tikai invalīdiem, bet arī pārējiem.
Anna: Jā. Manuprāt, mēs vienkārši kļūstam iejūtīgāki. Mums pazūd tā noraidošā attieksme, kas dažreiz ir pret šiem cilvēkiem. Tāda attieksme varbūt ir studentiem, kas ir ļoti maz ar viņiem saskārušies. Viņi vienkārši nesaprot.
Kā jums liekas, kas traucē tādu kopīgu dzīvošanu un mācīšanos ieviest citās skolās un augstskolās?
Alvis: Praktiskas lietas: lai skolā varētu tikt iekšā ar ratiņiem.
Pēteris: Varbūt arī vajadzīgi cilvēki, kas palīdz – šeit skolā ir medmāsa un psihologs.
Psihologs un medmāsa šobrīd ir visās skolās. Tam nevajadzētu radīt problēmas.
Anna: Dažreiz pie vainas ir paša cilvēka apziņa. Viņi vienkārši baidās no tā, no attieksmes, no pārējiem cilvēkiem. Skolēns ar īpašām vajadzībām baidās pat iekļūt skolā, jo viņš domā, ka uz viņu skatās ar baltu aci.
Olga: Jaunieši tagad ir nežēlīgi. Ja lielajās skolās, kur skolēnu ir simtiem, parādās kāds cilvēks ar traucējumiem, viņi uzreiz uzskata, ka viņš ir “ne tāds”. Pie mums tā nav. Mūsējie ir pieraduši, un arī jaunieši ar traucējumiem ir pieraduši, ka līdzās ir citi tādi paši kā viņi – ar līdzīgām vai savādākām problēmām. Līdz ar to viņi jūtas drošāk. Viņš saprot, ka nav viens pats atšķirīgs visā skolā. Arī tas ir savādāk. Viņš nav vienīgais tāds. Kādā citā skolā viņš varbūt ir viens pats, un tas ir grūti. Varbūt būs bariņš, kas viņu sapratīs, viņam palīdzēs, bet lielākā daļa būs noraidoši, pat īsti nezinot, kas īsti ir noticis. Tur nereti valda apziņa, stereotips, ka viņš ir savādāks, „viņš nav cilvēks, viņš ir invalīds” vai kaut kā tamlīdzīgi.
Anna: Man šķiet, cilvēki domā, ka tie, kam ir īpašas vajadzības, ir norakstīti – viņi nevar tusēt, nevar neko darīt. Bet īstenībā tā nav.
Pastāstiet par foršāko tusiņu, kas jums ir bijis.
Anna: Mums Ziemassvētkos bija masku balle. Mēs katrs pārģērbāmies kaut kādās maskās, balles kleitās. Arī ratiņnieki tur piedalījās, izvērtās ļoti foršs pasākums. Sākumā bija priekšnesumi, pēc tam diskotēka. Daudziem ļoti patika. Bija kopības izjūta.
Olga: Kopā ar kursu brauciens uz zooloģisko dārzu. Mums kursā ir ratiņnieki, un mēs braucām kopā, staigājam pa zooloģisko dārzu, paēdām, pasēdējām brīvā dabā – tas arī bija forši. Arī skolotāju diena. Visi rīkojām pasākumu. Audzēknis ratiņos bija organizators, un ar viņu sastrādāties bija viegli. Mēs visu izdomājām un piesaistījām skolniekus. Skolotāji bija gandarīti, viņiem patika. Arī nākotnes pasākumi ir atkarīgi no mums. Pirmo gadu mēs nebijām iejutušies, vēl nezinājām, kā un ko darīt. Tagad jau esam iejutušies un nākošgad, kad būsim otrais kurss, jau pavisam labi zināsim, kā kaut ko noorganizēt, palīdzēt jauniņajiem, iesaistīt arī viņus sabiedriskajā dzīvē.
Vai jūs esat novērojuši, ka jūsu draugiem, kam ir īpašas vajadzības, sākums ir grūts un ir grūti iejusties?
Olga: Sākums vienmēr ir grūts, jo liekas, ka tevi uztvers savādāk. Bet ar laiku viņi iejūtas, un viss kļūst labi.
Bieži vien draugi un paziņas mulst un nezina, kā būtu jāizturas pret vienaudzi, kam ir kustību traucējumi vai citas nopietnas problēmas. Ko jūs varētu teikt?
Pēteris: Nav vajadzīgs kaut kā īpaši izturēties. Viņš ir tāds pats, kaut arī viņam ir kādas speciālas vajadzības.
Anna: Tieši tāds pats students kā mēs, visos pasākumos, visur. Tu nemaz nejūti, ka viņš ir savādāks. Jā, tu zini, ka viņš savādāks, bet ikdienā, saskaroties ar to cilvēku, tu to nemaz nejūti.
Kas ir pats labākais šajā koledžā?
Anna: Iespēja mācīties tiem cilvēkiem, kuri varbūt citur nevarēs mācīties. Iespēja saņemt izglītību, kaut ko iemācīties un adaptēties sabiedrībā.
Olga: Cilvēks ar īpašām vajadzībām šeit pabeidz mācības, iegūst pirmā līmeņa augstāko izglītību, apgūst profesiju. Te viņš sastopas gan ar veselajiem, gan ar tādiem pašiem kā viņš. Līdz ar to viņam izveidojas emocionālais un psiholoģiskais pamats iet tālāk. Pastāv lielāka cerība, ka viņu sapratīs arī citur, jaunā darbavietā vai jaunā skolā. Viņš jau būs saskāries ar ļoti daudziem cilvēkiem, un turpmāk psiholoģiski viņam būs vieglāk dzīvot.
Anna: Un vēl – koledža piedāvā darba tirgū pieprasītas profesijas. Pabeidzot šo koledžu, jau var strādāt vai iet tālāk mācīties. Šeit audzēkņi tiek sagatavoti darbam. Ir arī mācību firmas, kurās var reāli strādāt kā jebkurā uzņēmumā. Var pats meklēt prakses vietu, un arī skola palīdz atrast prakses vietu. Ja paveicas, tajā var palikt strādāt arī pēc tam.
Koledžā māca tādas reālas, praktiskas iemaņas?
Anna: Jā, šeit gatavo dzīvei, kas būs pēc tam. Iemāca praktiski vajadzīgo.
Vai jūs katrs varētu pateikt, kas jūs šeit ir pārsteidzis, par ko jūs agrāk bijāt domājuši, ka invalīds to noteikti nevar izdarīt?
Kaspars: Grūti pateikt. Invalīds ir parasts cilvēks. Viņš varbūt nevar sportot, lekt tāllēkšanu u.tml., bet visu, ko jebkurš cits cilvēks, arī invalīds var izdarīt. Pilnīgi noteikti.
Anna: Ir tādi studenti, kas pārvietojas uz ratiņiem, un mani pārsteidz viņu žiperīgums. Viņi ar ratiņiem pārvietojas ātrāk un ir pat aktīvāki un jautrāki, nekā mēs. Man tas bija pārsteidzoši, es kādu laiku biju sajūsmā. Laiž pa kāpnēm, ka tik turies! Vispār forši!
Olga: Es arī par to biju pārsteigta. Viņi dejo ratiņdejas, brauc uz ārzemēm, uz starptautiskām sacensībām. Jau agrāk biju iedomājusies, ka kaut kas tamlīdzīgs var būt, bet reāli tas bija pārsteigums. Kad viņi kustās, viņiem acīs var redzēt tādu spīdumu – ka viņi ir dzīvi cilvēki un var daudz ko paveikt. Dažs labs, manuprāt, var daudz vairāk izdarīt, nekā vesels cilvēks. Ir visādi cilvēki.
Pēteris: Es piekritīšu abām meitenēm. Kad es pirmo reizi viņus ieraudzīju, biju iedomājies, ka viņi ir savādāki. Kad es viņus iepazinu tuvāk, es sapratu, ka viņi ir tieši tādi paši kā mēs visi pārējie. Cilvēka ārējais izskats var būt savādāks, bet dvēsele nesalūzt.
Alvis: Uzņēmība un dzīvesprieks. Pēc nelaimes gadījumiem viņi dzīvo tālāk, un to es viņos apbrīnoju. Ir daudzi cilvēki, kas nolaižas līdz pašam pēdējam.
Vai būtu vajadzīgas šāda tipa koledžas un vidusskolas arī citur Latvijā?
Alvis: Obligāti.
Olga: Es uzskatu, ka būtu vajadzīgas arī augstskolas. Šeit ir tikai pirmā līmeņa augstākā izglītība, bet vajadzētu būt arī augstskolai. Šī skola Latvijā ir vienīgā. Arī citās lielākajās pilsētās vajadzētu tādām būt.
Vai jūs, raugoties tālākā nākotnē, varat iztēloties, ka tas kādreiz būtu iespējams katrā skolā?
Anna: Varbūt tālā nākotnē, jo tagad diez vai skolas tiks pārveidotas. Mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, un es domāju, ka arī no Eiropas tam būs atbalsts. Es domāju, ka būs pārmaiņas. Mēs tā ceram.
Alvis: Vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai cilvēki invalīdu ratiņos var normāli piebraukt arī veikaliem un citām vietām. Skola ir viena iestāde, bet citās iestādēs bieži vien nevar tikt iekšā.
"To, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām būtu atšķirīgi – to nejūt!" atkal un atkal izskan sarunā. Atzīšos, es arī nejutu. Nevienam no jauniešiem, ar kuriem sarunājos, nebija acīmredzamu veselības problēmu, un es par to nejautāju. Taču divi no sarunas dalībniekiem pēc tam teica: "Mēs jau arī esam no tiem, kam ir veselības traucējumi. Tikai no malas to nevar pateikt." Nē, no malas nevar pateikt. Un vispār no malas – skola kā skola. Tikai trepēm līdzās slīpas uzbrauktuves. Un, kā jau koledžā, kas sagatavo profesionāļus, daži lietišķi pārsteigumi. Olga ar lepnumu izrāda mācību kafejnīcu, viņa ir tās vadītāja – kafejnīca darbojas kā jebkura reāla kafejnīca, ar kafiju, pīrādziņiem, čipsiem, ienākumiem, izdevumiem, nodokļiem un visu pārējo. Sienas radošā noskaņā apgleznojuši paši studenti. Kafejnīcas darbinieces pozē žurnāla fotogrāfam pie letes, bet tikmēr pie durvīm pulcējas nepacietīgā publika, ar jautājumiem: "Nu, kad tad taisīs vaļā?" - "Tūlīt, tūlīt, mēs tikai nobildēsimies!" Kāda jautra kompānija vairs nevar nociesties un pirmie ieņem galdiņu stūrī, kāds bāra sēdekļos, kāds savā ratiņkrēslā. Smiekli un asprātības. Liekas, ka kafejnīca par klientu trūkumu nevar sūdzēties. (Apsolu, ka nākošreiz, kad būšu Jūrmalā, pusdienošu šeit.) Studentu dzīve rit kā jebkurā citā koledžā garajā starpbrīdī. Kafejnīcā jautrība. Turpat blakus foajē kāds ar lietišķu seju sēž pie datora. Pāri pagalmam iet jauniešu bariņš ar grāmatām rokās, aizrāvušies sarunā par kaut ko. Un tas, ka daži no viņiem ir ratiņkrēslos, neko nenozīmē.
Žurnāls "Psiholoģijas Pasaule"