Dženova, Florence (Firence), Milāna

2007. gada 17. februāris

Bij tādas aizdomas, ka pa NATO samita laiku tautai varētu piešķirt kādas brīvdienas. Nu tātad - bij augusts, biju tikko biju atbraukusi no Itālijas-1 (Trevizo, Venēcija, Dolomītu kalni), turpināju pūsties atvaļinājumā Dārziņos, zvana Linda – tā pati, ar ko braucām kopā. Esot airBaltic akcija – pa Ls 29 biļetes, arī uz Milānu esot... (vai kāds jau teica, ka es esmu traka?) ... Garais stāsts īsumā = pa 29 abos virzienos nedabūjām, bet par apmēram Ls 80 gan. Dažas brīvdienas darbā arī bija jāpaņem, bet toties otrdienas rītā kā izbraucām, tā svētdienas vakarā tikai atpakaļ.

Plāns arī tapa drīz – kāda tur Milāna, “tur jau nekā nav, ko redzēt”, braucam ar vilcienu! Nu kā, no Trevizo uz Venēciju taču braucām... un atpakaļ arī (ai, tas bija viens no vērtīgākajiem braucieniem manā mūžā ;) vai ne, Linda?) Tad par ko ne tagad? Tātad – ņemam Dženovu, Florenci un, protams, Milānu. Izpētīju, kuri vilcieni ir invalīdiem pieejami (www.trenitalia.it) un par kādām naudiņām. Tas prasīja ĻOTI daudz laika. Pieredze nāk caur sviedriem un asarām, kā zināms. Galu galā plāns bija šāds:

Otrd.rīts – izlidojam no Rīgas uz Milānu MXP
Otrd pusdienlaiks – ielidojam, savācam koferus, braucam uz Milānu (=50 km = 1h), sagaidām vilcienu uz Dženovu, brauciens 3 h, vakarā ierodamies Dženovā, atrodam viesnīcu, dzeram uz Lindas veselību (viņai todien dzimene)
Trešdien – skatāmies Dženovu
Trešdien vakarā – braucam ar vilcienu uz Florenci (2 h)
Ceturtdien, piektdien skatāmies Florenci
Sestdien pusdienlaikā braucam ar vilcienu uz Milānu
Sest vakarā skatāmies Milānu
Svētd brokastis, autobuss uz Malpensu, lidojam mājās.
(Linda uztaisīja izsmeļošu sarakstu ar visu, ko kurā pilsētā būtu vērts apskatīt. Ja kādam ir interese, lucs raxtīt man uz @ un jautāt pēc faila Italia Nov!)

Dzīve ievieš savas korekcijas it visā – sākot jau ar iepriecinājumu, ka mūsu izbraukšanas dienā lidostā ir jāierodas 3 h pirms reisa (tātad – mums 5:35), ne taxi, ne privātie auto pie lidostas piebraukt nevarēšot, un vienīgais transports būšot autobuss no Prāgas ielas... => jāizbrauc no centra ap 4:30-5:00, tātad no mājas 4:00-4:15, un cikos tad jāceļas? ... un kāda tad es būšu visu pirmo atvaļinājuma dienu? ...

Ir jau tomēr laime pasaulē arī, un gaišās galvas NATO samita drošības uzturēšanas sardzē tomēr atļāva līdz 7:30 pie lidostas ar taxi piebraukt. Ko tad vairāk? Manējs pārlaimīgs... Un tās 3 h iepriekš... štrunts, šoreiz “ignore”! (tā, bērni, darīt nevajag! Ja noteikumi IR, tad tos ir ļoti vēlams ievērot, mūsu pašu ērtības labad). Šoreiz gan viss gāja pavisam gludi. Lidosta bija jau tukša, visi braucēji esot Rīgu pametuši jau iepriekšējā piektdienā, sestdienā.

Milānas Malpensas lidostā ielidojām mazliet agrāk, nekā paredzēts. Kas no tā, ja man vienalga lidmašīnā bija jāsēž pusstunda (nepārspīlējot)! Tikai tad atvilkās kaut kāds tantuks no invalīdu servisa. Kamēr tiku līdz autobusam, nāca kārtējais iepriecinājums – ir tikai viens autobuss, ks piemērots ratiņnieku pārvadāšanai, un tas ir aizgājis pirms 10 minūtēm. Ceļš līdz Milānai ilgst stundu, tātad, kā rāda vienkārši aprēķini, “labais” autobuss būs atkal dabūjams pēc 2 h. ... Q$%%E%^WQ#$!!! ... Dažreiz ir labi neizdarīt visas lietas laikus – ja es būtu nopirkusi biļeti uz “labo” vilcienu no Milānas uz Dženovu, tad tagad ar to varētu noslaucīt sev muti vai kādu citu ķermeņa daļu. Tagad, kad beidzot nonācām Milāno Čentrāle, atlika tikai sameklēt invalīdu servisu, atrast kādu, kas runā vismaz franciski, ja ne angliski, sarunāt palīdzību, nopirkt jaunu biļeti un gaidīt, gaidīt, gaidīt.... Jo arī Itālijā nebūt ne katrs vilciens ir piemērots ratiņniekiem.

Vilcienā tiek tādējādi, ka tevi, cilvēku ratiņos, ieved tādā kā aizgaldā, kuru pēc tam paceļ līdz vilciena grīdas līmenim (tas ir samērā augstu – es teiktu, ka salīdzināmi ar Latvijas vilcieniem). Tad no aizgalda nolaiž metāla plāksni līdz vilciena durvīm, un jauki puiši vai meitenes ieved tevi vagonā. JA sanāk... No Milānas uz Dženovu tikām relatīvi veiksmīgi, ja neskaita to, ka no ratiem ir Obligāti jāpārsēžas krēslā (tie ir labi, ērti), un šajā procesā man smalkais “varžu duramais” zābaka papēdis iesprūda ratu kāpšļos un es diezgan kapitāli samežģīju potīti. Bezgala nepatīkami, ņemot vērā to, ka ceļojums tikko sācies, ir ziema => zābīšus kājās būs jādabū, pat, ja potīte būs sapampusi, un vispār... Karoč, sanervozējos.

Galā nonācām ar nelielu aizkavēšanos, jo kādā no stacijām bija svaigi atrastas aviācijas bumbas no II Pasaules kara laikiem. Kā tas ietekmē satiksmi, nezinu, bet fakts tāds bija. Dženovas stacijā mūs sagaidīja atkal ar aizgaldu, viss bija OK. Pieteicu palīdzības vajadzību uz nākamo dienu (lai brauktu vakarā uz Florenci). Laipnie kungi mūs pavadīja kādu gabalu uz viesnīcas pusi arī. Ceļš bija traģisks – nu Tādu bruģi es vēl nebiju redzējusi... Vecrīgas bruģis pret to ir bērna šļupsti... Akmeņi lieli, ļoti nelīdzeni... Linda veda abas mūsu somas, tā ka man nekas cits neatlika, kā vien uzmanīties un kulties uz priekšu, kā nu sanāk. Te bija otrā reize, kad es nolādēju Pantheras ratu inženieri (I mean, Šajā Pasākumā otrreiz...). Tur, kur bija augstās apmales, Linda man, protams, palīdzēja. Ielas šķērsot ir pabailīgi, jo mašīnas brauc daudz un ātri, un zaļā gaisma izbeidzas ielas vidū, tomēr virsū neviens nebrauc un pat nepīpina. Galvenais – mieru, un speciāli nečammāties.

Viesnīcu es, kā vienmēr, biju izvēlējusies no tām, kas esot invalīdiem pieejamas. Dženovā vispār viesnīcas ir baigi dārgas, šī bija vienīgā ar cenu zem 100 EUR par nakti... Nu tad arī bija “pieejama”... Istaba maza, šaura.. Esot arī lielāka, bet tā 3.stāvā, bet lifts tikai līdz 2.stāvam iet... Nu labi... Vismaz gulta būs... Vannasistabas durvis par šauru (trešā reize, kad nolādēju Pantheras inženieri). Rokas var pabāzt tik tālu, lai nomazgātu. Tas arī viss. Ņēmu un sāku taurēt uz īpašnieku, kas es viņa fakin viesnīcu rezervēju tikai tāpēc, ka tā bija nosaukta par “pieejamu”. Kur tad ir viņa pieejamība??? Šis uztaisīja lielas acis – a ko, mums taču LIFTS ir! ... Q$Q$Q$TW%WQ$.... Naktī bija auksti, vienīgais, ko viesnīcā varēja līdzēt, bija iedot otru deķīti... plus aiz loga kaut kāda lielā maģistrāle, pa kuru ik pa 15 minūtēm garām brauca vai nu “ātrie”, vai ugunsdzēsēji, vai poliči, bet visu cauru nakti ar sirēnām... Ā, jā, rajons arī “labais” (Linda bija izgājusi nopirkt vīnu un mazliet apskatīties apkārt, tālu nebij gājusi...) – vieni nēģeri un tamlīdzīgie... Pabaigi... Nākamajā dienā, kamēr es čammājos ģērbjoties un lēcas acīs kabinot, Linda aizveda mūsu somas uz stacijas bagāžas glabātuvi (3,80 EUR par 4 h par katru vienību; par katru turpmāko stundu 1,20 EUR) un tad mēs devāmies apskatīt Kolumba dzimto pilsētu. Bildes šeit: http://new.photos.yahoo.com/brivdiena/album/576460762363410145

Pilsēta man ļoti patika, skaista. Vecpilsētā gandrīz katru māju gribējās nofotografēt – visām tādas skaistas cakas... Bildēt bija grūti, jo ielas šauras, tāpēc mājas “pilnā augumā” nobildēt praktiski nebija iespējams. Bruģis, jā, tas arī... Vīrieši daži tādi, ka kājas ļogās... Bet ļoti daudz imigrantu – šķībacainie, kam veikaliņi ar “5 EUR” un “1 EUR” kastēm... un nēģeri, kas visur – VISUR – izklājuši avīzes ar viltotām Louis Vuiton un Fendi somiņām un tamlīdzīgiem mēsliem. Par 10 EUR. Ienīstu viņus un par to nekaunos.

Dženovā jāredz – ostu, māju, kur, iespējams, dzimis Kolumbs, paliekas no klostera dārza, St.Lorenzo katedrāli OBLIGĀTI!! Tā ir baigi smuka, it sevišķi, ja Florences Doms vēl nav redzēts ;) Vecpilsētas vārti – austrumos un rietumos. Ferrari strūklaka. Jēzus baznīca. Andrea Doria pils (bija viņiem tāds valdnieks, kad Itālijā pilsētas bija valstis, - viņa laikā Dženova kļuva varena un bagāta). Stacija, kā daudzas stacijas Itālijā, ir grezna un skaista.

Dženova, kā jau parasti ostas pilsētas, atrodas jūras krastā. Pārsteidza tas, ka, braucot no Milānas, ceļš visu laiku bija pa plakanu ainavu, kā Zemgalē. Tuvjoties Dženovai, parādījās kalni... Tas gan bija skaisti! Pati pilsēta arī – kalnā augšā, no kalna lejā... Bez stūmēja būtu grūti bijis, bet tā – varēju baudīt

Stacijā, lai brauktu tālāk uz Florenci, bijām laicīgi. Kārtējais iepriecinājums – vilciens kavēšoties par stundu.. Nu neko – nīkām stacijā. Iemesls kavējumam bija tāds, ka lokomotīvei motors no rīta esot bijis “kaput”, un vilciens par 3 h aizkavējies. Tagad, vēlu vakarā, kavēšanās vairs tikai par stundu. Arī labi. Tāpat jau Florencē tikai ap 11-iem vakarā nonāksim. Vilciena piedzīvojumi ar to gan tikai sākās. Laipnie palīdzētāji atrada īsto vagonu, kuram invalīdu zīme virsū, mani aizgaldā, aizgaldu augšā, mani tamburā, vilciens atiet, ejam iekšā vagonā – a tur eja starp sēdekļiem par šauru... (kārtējā reize, kad nolādēju Pantheras inženieri)... Vilciena pavadonis / konduktors piedāvāja man braukt 1.klases vagonā, jo vietas esot. Njā, arī tur mani rati bija par platu - šoreiz netiku cauri durvīm... Tā nu nācās sēdēt tamburā līdz nākamajai lielajai stacijai. Stundu. Pretīgi, ja atklāti jāsaka... Pie vainas esot tas tantuks Dženovas stacijā, kurš nez kāpēc, tādā servisā strādājot, tomēr nebija zinājis, ka invalīdi vagonos varot tikt TIKAI pa priekšējām durvīm... Jautājums (man) gan tomēr tad paliek, kāpēc invalīdu zīme ir uzzīmēta arī pie pakaļējām durvīm. Lai nu kā, mācība tikai nākamreizei. Šajā reizē, kad pārsēdos pareizajā galā, durvis bija OK, telpas vairāk, nekā pietiekami, un atkal bija jāpārsēžas sēdeklī. Šoreiz tas pat bija patīkami, cilvēku gandrīz nemaz, nogurušās kājas sakrāmēju ratos un lasīju žurnālīti, ko jaukais pavadonis / konduktors iedeva... un snaudu...

Florencē mūs sagaidīja ar aizgaldu, viss kārtībā. Nē, paldies, taksi izsaukt mums nevajag, iesim kājām. (tas bija vēl viens kritērijs, pēc kuriem es meklēju viesnīcas, jo par taksi maksāt man negribējās un negribas). O, kāda laime! Asfalts! Gluds!! Nobrauktuves lēzenas!!! O, mīlu Florenci!!!! ... Līdz nākamajai ielai... “Mūsu” iela bija ar tieši tādu pašu bruģi, kādu es lādēju Dženovā Plus, pirmais šoks par to, ka nevar saprast, kur tad būs mūsu viesnīca, jo redzams ir mājas numurs uz stūra, bet, uz kuru pusi jāiet un cik tālu – sajēgas maz... Nu neko, beigās atradām. Stiklotas durvis, pa tām redzami 4 pakāpieni Pieejama viesnīca esot... Pusdivpadsmit vakarā... Nu neko, ejam iekšā. Oho, viņiem ir pacēlājs! Apmēram tāds, kā Kongresu namā Rīgā. Starpība tāda, ka šis nestrādā. Tas ir, strādā, bet viņam nenolaižas maliņa, lai varētu uz platformas uzbraukt... Man radās iespaids, ka es biju pirmā, kas šo pasākumu lieto... Lai vai kā, beigās (ar kādu 10-to piegājienu) to maliņu tomēr piemānīja nolaisties (ja atmiņa mani neviļ, tad viņu pārliecināja ar pamatīgu kājas spērienu), un es tiku augšā. Lifts arī bija, viss kārtībā. Istaba liela, skaista. Uz vannasistabu 10 cm slieksnis... W$W%ERYW%Q^!!! ... Neko, saucam saimnieku, sakām, ka šitā istaba neder. Šis brīnās, sola uzlikt dēlīšus. Nē, mēs tā neesam ar mieru, jo vienalga tās durvis veras tā, ka ne pie izlietnes tikt, ne pagriezties. OK, noved mūs stāvu zemāk, tur istaba tāda pati, plus vannasistaba vienā līmenī. Lielāka. Bet vienalga ar duškabīni, tātad ar slieksni. Pofig, ir pusnakts!

Florence man šķita daudz mazāk grezna, nekā Dženova. Tāpēc uz vispārējā papelēcīgā fona Doms izceļas kā kaut kas prātam grūti aptverams. Tas, protams, ir jāpiedzīvo. Ar redzēšanu vien nepietiek. Florencē ir jāredz arī Ufici galerija, visi Pitti pils muzeji, Sinjorijas laukums, kur atrodas vēsturisko skulptūru kopijas, rātsnams Palazzo Vecchio, vecais tilts Ponte Vecchio, baznīcas ar piedevām Santa Croce, Santa Maria Novella, St.Lorenzo baznīca ar Mediči dzimtas kapliču, kuru rotā Mikelandželo slavenās skulptūras (kad mēs tur bijām, tad kapliča tika restaurēta, tāpēc apskatīt to nebija ļauts), Santa Maria del Fiore, Republikas laukums, Boboli dārzi pie Pitti pils, Belveders, Akadēmijas galerija (tur īstais Dāvids; Sinjorijas laukumā tikai kopija)...

Galerijās, kā jau bija sagaidāms, fotografēt ir aizliegts. Jāiziet arī drošības pārbaude – tāpat kā lidostā, caur metāla detektoru. Un somas jāizlaiž caur rentgenu. Nekādi šķidrumi (tipa, dzeramie) līdzi nedrīkst būt. Par galerijām – Uffizi un Pitti – neko pateikt nevaru, tas ir jāpiedzīvo. Vienkārši prātam neaptverams skaistums un greznība... Neticami, neiedomājami... Florence viduslaikos bija ļoti bagāta un ļoti varena, varēja valdnieki atļauties. Varēja atļauties gan mākslu, gan zinātni. Mediči laikos, galu galā, Florencē dzīvoja un strādāja gan Mikelandželo, gan Leonardo da Vinči, gan Dante, kurš radīja itāļu literāro valodu...

Uz Florenci jābrauc vēlreiz.

Florencē arī atklājām mīlīgu trattoriju pavisam netālu no mūsu viesnīcas. Ēdiens bija labs, saimnieks uzmanīgs, apkalpošana patīkama... Un pēdējo kafiju mūsu aizbraukšanas rītā saimnieks mums uzsauca. Tipa, samaksāsiet vakarā! Mēs braucam prom pēc stundas. Nu tad samaksāsiet, kad nākamreiz būsiet Florencē! Tāpat kā Īrijā ir jāēd rīvmaizē ceptas sēnes ar ķiploku mērci, tā Florencē ir jāēd zemenes ar mascarpones siera mērci.... Ārprātīgi garšīgi Pat decembra sākumā

Kas attiecas uz slaveno itāļu saldējumu, kurš arī esot obligāti jāēd, tad man jāsaka, ka ir labs, ir ļoti labs, bet man nešķiet tomēr TIK īpašs. TIK īpašu es gan reiz ēdu Itālijā, Turīnā, bet tas bija ūbersmalkā pasākumā, īpaši taisīts, arī vīns tur bija ļoti īpašs, tā ka tas nebija širpotrebs, ko katrā krogā var dabūt. Tie, lielajās vāzēs, ir ļoti labi. Bet ne vairāk.

Back to māksla. Florences bildes šite: http://new.photos.yahoo.com/brivdiena/album/576460762363411883
Florences vērtības, tātad, bija veiksmīgi apskatītas. Jāpiezīmē, ka Florences galerijās ratiņniekiem ar vienu pavadoni ieeja ir par brīvu (normāli biļete maksā padsmit EUR).

Vilciens uz Milānu pienāca laikā. Un KĀDS vilciens!! Ar EuroStar* ir jābrauc... Baigi labais! Iekšākāpšanas tehnoloģija gan paliek tā pati. Toties pavadone bez maksas piedāvā sāļas vai saldas uzkodas, kafiju vai kokakolu padzerties... Avīzes itāliski... Lasīt itāliski negribēju, mācījos itāļu rupjos vārdus (http://www.notam02.no/~hcholm/altlang/ht/Italian.2.html#so134)

Milāno Čentrāle nonācām bez problēmām. Akumulatīvais nogurums bija ne pa jokam, tāpēc ņēmām vien taxi. Mūsu viesnīca izrādījās tiešām ļoti tuvu stacijai, un pat asfalts visur, nu bet vienkārši “nebija vairs iekšā” nemaz... Braucot tuvāk viesnīcai, drusku tā kā mulsums pārņēma, jo tā bija mūsu lētākā viesnīca (65 EUR par DBL), lai arī 4* it kā... bet nu izskatījās vairāk pēc 4* nekā pēc 65 EUR - viss zeltā-marmorā... Sarkanais tepiķis ārpusē zem nojumītes, lai... Īsi sakot, dabūjām savas istabas atslēgas, uzbraucām 4.stāvā, atslēdzām durvis, iegājām priekšnamā (!), istabā – bet kur tad gulta Milzīgs plazmas TV, dubultveramās durvis... aiz tām guļamistaba ar milzīgu gultu... Vannasistaba Aha, aiz nākamajām durvīm! Nekā – tur garderobe (!) – skapis, spogulis, gludināmais dēlis, lērums atvilktņu un plauktiņu... Vannasistaba bija vēl aiz citām durvīm – viss zeltā-marmorā – divas izlietnes, burbuļvanna, duškabīne (ar zemu slieksni, par laimi; tomēr kārtējo reizi nolādēju Patheras inženieri, jo kāpšļus noņemt nevar, līdz ar to rati ir par garu, lai satilptu duškabīnē. Durvis palika pusvirus, un es nopludināju istabu...) Viesnīcas halāti –frotē, frotē čībiņas... Radio gan istabā, gan vannasistabā. Guļamistabā otrs TV... Karoč, minūtes 15 pat es biju bez valodas.... Pēc tam dzērām vino spumante – Prosecco, kā smejies Tādā viesnīcā dzīvojot, Milānas Doms var iet atpūsties. Apskatīs citreiz. Vakarā gājām uz bāru, kur uz mums vīrieši skatījās drīzāk dusmīgi nekā ieinteresēti. Kā gan citādi, ja mēs savā glupībā piesēdāmies priekšā televizoram, pa kuru nemitīgi tika blenzts futbols ... Nu ja, katram savas intereses Jāatzīmē, ka šeit brokastis bija bagātīgas (pēc itāļu standartiem). Mācība no pasākuma – nedēļas nogalē ir jāmeklē smalkākās viesnīcas, jo tām tad ir lielas atlaides (ja vien nav kādas ļoti apmeklētas izstādes). Normālā cena konkrētajam numuram bija 129 EUR, tātad mēs dabūjām par puscenu. Kaut gan – Dženovā pat par pilnu cenu tāda viesnīca diez vai būtu dabūjama. Milāna tomēr ir tūristiem draudzīgāka. Nu ja, redzēt jau tur “nav ko” (nākamreiz pārbaudīsim! Obligāti!) Dažas bildes no viesnīcas - http://new.photos.yahoo.com/brivdiena/album/576460762364690657

Atpakaļceļā no rīta devāmies laikus, bet ar to arī nepietika – izrādās, ka tajā vienīgajā invalīdiem piemērotajā autobusā var iepriekš rezervēt vietu. Nu, un uz to autobusu, kas man būtu vajadzīgs, viens jau iepriekšējā dienā bija pieteicies. @$$Q$EQ$Q!!! Uz iepriekšējo reisu bijām drusku nokavējušas, nākamais bija par vēlu – ar to būtu nokavējušas reģistrāciju lidojumam... Atgādināšu, ka šis serviss ir pieejams reizi 2 stundās... Maksā 5 EUR. Taksis – 90 EUR. Ir starpība, ne ... Beigu beigās man radās neskaidra atmiņa, ka uz Malpensu brauc vismaz 2 autobusu firmas. Tā arī izrādījās, ka mazliet tālāk stāv “tie otrie” autobusi. Viņiem gan Vispār nebija tādas opcijas kā “invalīdiem piemērots” autobuss. Bet tad nu es liku lietā visas savas niecīgās aktrises dotības un knapi esošās itāļu valodas zināšanas (iepriekšējā dienā apgūtie rupjie vārdi te nebūtu īsti vietā; un angliski – skuza, kurš solīja, ka Itālijā kāds inglēze parlēs ...) Zēniem beigās laikam palika manis žēl, nu tad viens mani ienesa autobusā (autobusi ir tie, augstie, kā jau visur). Savā starpā sarunāja, ka Malpensā kāds mani arī izcels. Šoferītis tiešām bija tāds miniatūrs, bet es jau arī nekāda miesās varenā neesmu, tā ka puisis viens pats mani arī izcēla. Nu baigi paveicās!

Lidostā vēl bija kārtējā nesaprašanās ar invalīdu servisu, kur man až 3 reizes pārprasīja, vai tiešām es nestaigāju. $%$%%$Q# !!! ... Kāda kaza acīmredzot bija neprecīzi pateikusi, kāda palīdzība vajadzīga, tad nu kārtējo reizi nācās sēdēt un gaidīt, kad vēl kāds atnāks. ZB man šitā ratiņnieku dzīve, kad tev, cilvēkam, visu laiku ir jābūt daudz agrāk, tevi apkalpo vēlāk, visu laiku gaidi, gaidi, gaidi... ZB!!!

Plus, lidmašīnā bija šausmīgi auksti. Uz kājām sasedzu pat divus deķīšus, un mugurā man bija tā pati biezā jaka, ar ko es dzīvojos pa āru, arī Rīgā līdz 0 grādiem, bet nosalu kā prusaks. Bizklase mums sēdēja taisni priekšā, nu tad daži tur sildījās ar brīvajiem dzērieniem nonstopā... Neko, no lidmašīnas laikam paši saviem spēkiem tika ārā. Neatceros īsti

Mājās tikām gluži labi. Piedzīvojumi bija beigušies. Turp lidojuma bildes un “tambura bildes” šeit: http://new.photos.yahoo.com/brivdiena/album/576460762364728739

Svarīgākās mācībstundas:

Palīdzību vilcienā ir jāpieprasa iepriekšējā dienā. Trenitalia mājas lapā ir tel.# , pa kuru zvanīt (runāt iespējams, ka vajadzēs itāliski), bet ir arī @. Tos ir speciāli jāsameklē, jo publicēti tie nav.
Brokastis viesnīcās ir ļoti necilas. Atšķirībā no parastās prakses, itāļu brokastis mierīgi var izlaist. Tātad ir prātīgi pasūtīt tādas viesnīcas, kur brokastis nav iekļautas cenā.
Darbdienās jāņem prastās viesnīcas, nedēļgalos – smalkās. Cena būs gandrīz tā pati. Ja liela viesnīca deklarē, ka tā ir pieejama, tad tas ir vairāk ticams, nekā, ja to deklarē maza viesnīca.
Jāmēģina sazināties ar jebkuriem dienestiem, kuru palīdzība būs īpaši vajadzīga, un jārezervē pakalpojums.
Lai varētu ceļojumu baudīt, ir vienmēr labi jāizguļas, labi jāpaēd, silti jāģērbjas.
Jāmācās valodas.

Viss pasākums kopā izmaksāja virs Ls 300 katrai. Ja rēķina tikai obligātos maksājumus – lidmašīna, vilcieni, viesnīcas, apdrošināšana -, tad sanāktu Ls 260-270 katrai.

Ceļojuma vidū, t.i., ceturtdienas vakarā, es publiski (= brālim dzirdot) zvērēju, ka nu gan vairs nekad-nekad nekur nebraukšu. Tik ļoti es biju nogurusi, vīlusies un aizkaitināta no visa aukstuma, nebeidzamās kavēšanās, bruģa, gandrīz neesošās pieejamības un principā ne visai laipnajiem cilvēkiem.

Nedēļu pēc atgriešanās es nopirku biļetes braucienam uz Romu...

Good girls go to heaven. Bad girls go to Italy.

Anda Ģipsle
2007.gada februārī, Rīgā