Zemgales pilis un muižas
Beidzot sadūšojos izmēģināt tūrismu Latvijā. Pieradusi pie pieejamiem autobusiem, uzbrauktuvēm, liftiem un citām invalīdiem tīkamām lietām citur Eiropā, mazliet drebošu roku tomēr iegādājos divas vietas „Skaisto skatu aģentūras” rīkotajā ekskursijā uz Zemgales pilīm un muižām taisni valsts svētkos – 4.maijā. (www.skaistieskati.lv/s ite/lat/viewtour/759/8/)
Tehniski iegāde bija ļoti vienkārša – internetā izvēlies ekskursiju, ieklikšķini, saraksti savus datus, samaksā ar internetbanku vai maksājumu karti (kā parastās aviobiļetes pērkot) un saņem uz e-pastu biļeti. Var arī zvanīt uz kantori un par visu izrunāties. Ekskursijas ir cenās ap Ls 15. Tam klāt jārēķina ieejas maksas muzejos un pusdienas, tā ka kopā būs ap Ls 20-25 uz seju.
Protams, autobuss bija parastais, ar trepītēm. Nācās „ziloties” ((c) Kowboys, ja atmiņa neviļ). Pieļauju gan, ka, ja es būtu laikus sazvanījusies ar aģentūru, viņi varētu vismaz apsvērt iespēju īrēt busu no, piemēram, Rīgas Satiksmes vai kādas citas organizācijas, kam busi ir pielāgoti ratiņiem. Tomēr šoreiz atlikušās dienas līdz ekskursijai bija svēku dienas, kad arī aģentūrās ļaudis atpūšas. Nekas, zvanīsim nākamreiz, un tad redzēsim, vai mūs pasūtīs vienu māju tālāk, vai tomēr izdosies paceļot kā baltajam cilvēkam.
Ekskursija kopumā bija gana laba. Laiks bija jauks, un tas visu pasākumu padarīja vēl tīkamāku.
Pirmā pietura – Jelgava. Pilī, ko projektējis B.Rastrelli, jau ilgus gadus saimnieko Latvijas Lauksamniecības universitāte. Pils ir varena. Lielisks ir skats uz to pāri Lielupei. Diemžēl tuvumā aina ir bēdīgāka, jo krāsa nolupusi. Pili varējām apskatīt tikai no ārpuses, kas žēl. Vismaz pagalmu apskatīt būtu gribējies. Ir gan pamats cerēt, ka tuvākajos gados pils atjaunošanai varētu rasties vairāk naudas, un ka ekskursantiem tā būtu vairāk pieejama apskatei. Šoreiz nācās apmierināties ar ekskursiju Kurzemes hercogu kapenēs, kas atrodas pils puspagrabā. Godīgi teikšu – pretīgi. Ir jau gan laikam cilvēki, kam i kapsētas patīk, i zārki, bet es pie tādiem nepiederu. Man tā sarkofāgu būšana uzdzina šermuļus komplektā ar nelabumu. Bija solīta arī seno apģēbu ekspozīcija, ko man redzēt ļoti gribējās, tāpēc tomēr sabiju tur kopā ar pārējiem. Jā, tērpi skaisti, grezni, iespaidīgi. Bet maz. Bez tam, iedomājoties, ka tie bijuši sarkofāgos esošajiem nelaiķiem mugurā, kaut kā atkal uzradās šermulis komplektā ar... nu ja, to pašu...
Otrā pietura – Vircava. Muiža nopostīta karā, bet esot saglabājies Kavalieru nams. Nu, labi! Vai nav vienalga, ka tik smuki! Kā solīts, sagaida mūs „pilskundze” patiešām iespaidīgā tērpā. Babulis iekš tērpa – arī iespaidīgs, kā izrādās . Solis pa labi, solis pa kreisi = nodevība pret ekskursijuSieviete, kas no nekā prot uztaisīt stāstu, uztaisīt vēsturi... Nu, labi... Man jau būtu paticis tāpat vien pastaigāt pa parku, baudot varžu kurkstēšanu korī ar putnu čivināšanu un svilpošanu. Bet nemaz par ļaunu nenāca apskatīt slaveno Kavalieru namu, kur – atvainojiet – nebija, kur aci piesiet... Neesmu gan nekāda arhitektūras pazinēja, bet šī arhitektūra man asociējās bezmaz vai ar padomju blokmājām. Nu nesaskatīju tur neko īpašu. Pilnīga neizteiksmība. Tāpat dižais ozols vai koki-„bučmūlīši”... ja nu nekā cita nav, ko redzēt un rādīt, nu lai jau nu būtu... Bet parks ir jauks. Būtu vēl kādas puķītes, būtu pavisam daiļi. Interesanta ir Vircavas upe, kas hercoga Jēkaba laikā esot bijusi kuģojama, tāpēc arī daļēji iztaisnota. Hm, tā upe taču ir tikai kādus 50 cm sekla... nu labi... Droši vien „tajos laikos” i upe bija dziļāka, i kuģi mazāki un ar mazāku iegrimi. Kas to lai zin... Bet, ja jau „pilskundze” saka, tad gan jau, ka tā bija ar’.
Tad izbraucam cauri Elejai, nobraucam gar kādreiz bijušo muižu, no kuras palikusi tikai viena siena. Sānu ēkas gan ir saglabājušās diezgan labi, jo padomju laikos vienā bija bērnudārzs, otrā kantoris. Esot iedalīta nauda muižas atjaunošanai. Būtu jau labi, ja tādā jaukā un koptā vietā atkal būtu muiža, kaut arī reāli tā būtu tikai kopija. Lai nu elejniekiem labi veicas! Interesanti, citur neredzēti, ir akmeņu mūrējumi gar ceļu. Tomēr gana papostīti (tauta runā, ka viena otra vietējā māja mazliet tā kā atgādinot mūrējumu gar ceļu...)
Un drīz jau nonākam vienā no Latvijas galvenajiem dostoprimiem – Rundālē. Tautas daudz, ka mudž. Pamatā no Latvijas, bet ir arī diezgan lietuviešu. Uzreiz jāteic, ka Rundāle ir lieliska. Bauda acīm un dvēselei. Baroks un rokoko, zīdā austas tapetes, zeltā klāti rotājumi, spoguļi un porcelāns, rozes un pušķi, brokāts un mežģīnes... Grezni. No hercoga guļamistabas paveras lielisks skats uz parku. Kad tur ziedēs rozes, būs kā paradīzē.
- Lifts būšot darba kārtībā pēc 2 mēnešiem, tātad uz jūlija vidu. Jācer, ka tas būs pieejams jau no pagalma, nevis no 1.stāva (uz kuru ir pakāpieni skaitā ap 15).
- Par fotografēšanu jāmaksā Ls 1. Interesanti, vai tas ir likumīgi. Jo, ja fotografēšana nodarītu interjeram kādu ļaunumu, tad tā būtu jāaiziedz. Ja ne, tad uz kāda pamata par to būtu jāmaksā? Rundāle taču ir valsts īpašums, tātad mēs to ar saviem nodokļiem uzturam, kāda vēl maksa, par ko??? Par filmēšanu Ls 3. Ai, smieklīgi!
- Ir havaja invalīdiem. Viss OK, spogulis apmēram 1,70 augstumāKā bieži
- Čībiņas vairs nav jāvelk, nevienam. Par riteņiem līdz ar to arī nevienam nav iebildumu.
- Ir dabūjami vietējie gidi, vairākās valodās. Ir vērts!
- www.rundale.net
Nākamā pietura – Bauska. Bijušās pilsdrupas tagad ir pamatīgi atjaunotas, tā ka tās vairs nav nekādas „drupas”, ir palikusi tikai „pils” . Ja ir, kas uzstumj līdz ieejai, tad labi. Jo ir stāvs un akmeņains, bet skats no augšas ir elpu aizraujošs. Pa labi Mūsa, pa kreisi – Mēmele (vai otrādi), abas kaut kur dziļi dziļi lejā... Vējš gar ausīm, saule acīs... Pils tornī uzkāpt mums, ratiņniekiem, nav lemts un diez vai jelkad būs. Bet tāpat tie mūri ir pietiekami iespaidīgi, lai sajustu pagājušo laiku elpu un mērogu.
Visbeidzot – Mežotne. Kad biju tur pirms 9 ½ gadiem, ne tur bija uzbrauktuves, ne lifta. Tagad – ne uzbrauktuves, ne lifta... Viesnīca, lai, tur iekārtota. Varam pat neminēt, vai tā ir pieejama... Un arī šo māju mēs visi uzturam ar saviem nodokļiem. Tikai visi to var baudīt, bet mēs, ratiņnieki, ne. Nečesnīgi...Pils pati ir neliela, mājīga. Arī ar lielisku skatu uz parku. Lustras, kolonnas, kamīns... Skaisti! Romantiska ir arī pils apkārtne – mežs un Lielupe... Pastaiga uz goda. www.mezotnespils.lv
Atgriežamies Rīgā ap pl.19:00, tātad visa ekskursija aizņēma 11 stundas. Rezumējot es teiktu tā: ja būtu iespējams īrēt invalīdiem draudzīgu autobusu, tad šāda ekskursija būtu pat ļoti forša. Citādi tā ir, kā ir... Bet gide bija laba, autobusa šoferīc sirsnīx, grupa labi organizēta (= visi vienmēr laikā bija uz vietas), laiciņš kā uz pasūtījumu. Ko vēl var vēlēties!
Šādu maršrutu noteikti var izbraukt arī ar savu auto. Arī visas ekskursijas gan jau, ka var sarunāt, iepriekš piesakoties (tad gan tas maksātu uzreiz citu summu, ja izdala „uz deguniem”).
Anda Ģipsle,
Rīgā, 2008.gada maijā