Devāmies uz pludmali. Avotakas laukums. Kas tas par japāni? Vasarnīcu iela. Pirmoreiz. To mēs pasākuma noslēguma fāzē laikam gan zinājām jau no galvas Ventspilī viss sākas un beidzas ar Vasarnīcu ielu Jūru atradām, vadoties pēc smaržas un ļaužu plūsmas. Atradām arī tādas ielas, kas nu nekādi neatbilst Ventspils mītam - "tur viss ir tik kārtīgs un sakopts!". Tur var ratus salauzt, atgādina Rīgas nomali vai, teiksim, Maskačku (kur ir stāsts par ekstrēmajām izklaidēm Maskavas forštatē kopā ar Annu P.???). Daudz čigānu. Kristīnei saplīsa kurpe. Viņa neko! Problēmu risinās vēlāk!

Sākas jūras smiltis, bet ir jauks celiņš - pāri kāpai. Ir dzirdētas teikas, ka Ventspilī celiņi esot līdz pašai jūrai, tā, ka pat ratiņnieki varot tikt klāt. Nu, jā, varbūt, ka ir arī. Mūsējais, diemžēl, izbeidzās kādus 50 m no jūras Meitenes stiepa ratiņus atspērušās. Ventspils puiši eksponēja savus trenētos torsus un bariem vien skrēja palīgā. Ha, ha! Joks, protams! Ne nu torsi, ne puiši, ne palīdzība! Un pat TIE vairumam ir tik mazi, ka varētu sacensties ar Poseidona statuju Gēteborgā!!! Štrunts no Ventspils puišiem! Daļa no viņiem vispār, šķiet, gaidīja bērniņu (Švarcenegeram ir sekotāji. Un sieviešu/ vīriešu disproporcija bija uzkrītoša un pat nomācoša. Sievieškārtas pārstāves skrēja pakaļ katrām biksēm neatkarīgi no to nočurātības vai īpašnieka dzēruma pakāpes, vai citiem parametriem. (Nu, vai te kādai nav sirds pilna? )

Un tad tās invalīdiem domātās tualetes. Laiks karsts, "normālajā" tualetē patīkams vēsums, smaržo pēc labām ziepēm, ir ūdens, dvielītis, spogulis…Bet invalīdiem - pārvietojamā tualete (interesanti, vai Ventspilī invalīdi imigrē uz vasaras sezonu?). Karsts bezdievīgi. Gaisa nav. Smakenso - oi, oi, oi!!! Kādas bija smakas mērvienības? 18 beļaši? 2 ½ stacijas tualetes?

Nu, labi, labi, prieks, ka vispār tur tāda tualete ir, un ka par mums vispār domā, utt. Es gan nebrīnītos, ja kādam invalīdam šādā tualetē paliktu slikti. Ja atklāti - es jutos pazemota. Nudien! Ja tādas iestādes nav, tad vēl var domāt visādi, bet, ja ir TĀDA - tātad viņi mani uzskata par daudz mazvērtīgāku salīdzinot ar "normālajiem" cilvēkiem. Vai ne? Bet tas jau sīkums - var pačurāt arī krūmiņos. Lai Ventspilij tiek

Pēc jaukas sauļošanās jādodas uz kādu veikalu nopirkt līmi Kristīnes kurpei. Laipni vietējie jaunieši izstāsta ceļu. Vasarnīcu iela, protams. Inženieru iela. Veikals "Diāna". Visu cieņu! Rampa, utt. Darbalaiks patīkams. Līme ir

Ventspils augstskola. Ak, Dievs! Tas vizuālais tēls ir tik atbaidošs, ka uzreiz rodas sapratne un līdzjūtība tiem jauniešiem, kas sākuši šeit mācīties, bet nav izturējuši. Kurš gan labprātīgi cietumā līdīs? Tb, tā gaismaspils pēc cietuma izskatās - lodziņi sīciņi kā ambrazūras, sienas pelēkas…

Nē, nav vis pēc cietuma! Daugavpils cietumu taču par Balto Gulbi sauc - jo tas IR balts! Ventspils augstskola atstāj daudz drūmāku iespaidu.

Devāmies tālāk virzienā nenoteiktā, kamēr atkal sākām orientēties pēc skaņas - tusiņa virziens tika noteikts nekļūdīgi. Inženieru iela izrādījās pat tā pareizā esam. Pa ceļam kafejnīcas logā uzraksts "Tiekamies Reņķu parkā" Ventspils ir tik maza pilsēta, ka, ja vienā vietā notiek tusiņš, tad citur cilvēku vairs nav?

Pirms braukšanas uz Ventspili bijām saklausījušās slavas stāstus par krogu vārdā "Jūras vārti" (Smagais padalījās iespaidos -viņš jau bez mata vietējais, Ventspilējais). Viens no iespējamajiem plāniem attiecībā uz nakts pavadīšanu līdz ar to saistījās ar minēto izklaides vietu. Plāns tāpēc šāds: sameklēt Reņķu parkā kādu formētu (t.i., formā tērptu) vīrieti, kas varētu sakarīgi izstāstīt, kur "Jūras vārtus" meklēt. Kāpēc ne Reņķu parks? Nu, varētu jau būt, ja gadītos jauka atmosfēra un tusiņotāji. Tomēr lielas ilūzijas šajā jomā nelolojām, jo parasti šādos pasākumos cilvēki apdzeras līdz lopiskumam. Tas nebija mūsu mērķis.

Liriska atkāpe:
Kāpēc mums patīk formēti vīrieši?

Atradām, tātad, Reņķu parku (nu kas par stulbu nosaukumu?!! Ja jau reņģes, tad reņģes, un nav ko izlikties, ka tas ir kaut kas cits). Atradām arī baltā formā tērptu vīrieti. Viņš, izdzirdējis mūsu vēlmi atrast "Jūras vārtus", nosmīkņāja un aprādīja, ka mēs jau neatradīšot. (!!!) Nu labi, lai ejot pa šo te ielu līdz Vasarnīcu ielai (atkal?!!! atpakaļ???!!!) un tad kādam pajautājot. Šito neuzticību mūsu spējām!

Vasarnīcu iela, tāpat kā vairums pa ceļam esošo, tukša un klusa. Ieraudzījām vīrieti uz velosipēda. Kristīne "nostopēja". Puisis bezmaz vai no riteņa nokrita - aiz pārsteiguma? Izrādījās krievs, un "Jūras vārtu" atrašanās vietu nezināja. Mjā, arī Ventspilī, acīmredzot, ar sabiedrības reālo integrāciju tā ir, kā ir. Otrs vīrieškārtas pārstāvis, kas nonāca mūsu redzeslokā, bija visnotaļ pievilcīgs jauns vīrietis. Viņš zināja gan, kur atrodas "Jūras vārti", un parādīja patiešām eleganti - apmaldīties nebija iespējams. Vispār jau ļoti romantiskā vietā tas krogs atrodas, t.i, tās mazās ieliņas pa ceļam… mazliet Pārdaugavu atgādina, vai kaut ko tamlīdzīgu.

"Jūras vārti". Uz durvīm rakstīts, ka darbojas līdz pl.5:00, no rīta, tātad. Mums neveicās - bija vēl tikai ap 10.00 vakarā, bet durvis bija slēgtas. Nekādu dzīvības pazīmju iekšpusē. Oi, drūmi. Un nomale pabaiga… Mjā, Ventspils acīmredzot ir tāds miests, ka, ja vienā tās galā notiek tusiņš, tad citur vairs publikas nav…

Liriska atkāpe:

Ēst gribēšana pamazām vērtās no "vienkāršas" uz "jūtamu". Devāmies aptuveni centra virzienā, zvanot visiem iespējamajiem paziņām, ka varētu zināt, kur Ventspilī vēlā sestdienas vakarā varētu paēst. Viens telefons neatbild, otrs -"Laipni lūdzam… … Izslēgts vai ārpus…" , utt. Beidzot viena Kristīnes paziņa ņēmās stāstīt par kādu krogu, kas atrodoties pašā centrā, Brīvības ielā, ak, nu, protams, ka Kuldīgas ielā, sauc laikam "Latvija", vai kaut kā tamlīdzīgi… Skaidrs, ka jāpaļaujas pašām uz saviem maņu orgāniem un intuīciju (kā jau visu laiku Ventspilī!).

Atradām ļoti pieklājīgu krogu, "Livonija" vārdā (Kuldīgas ielā 13). Atsauktais bārmenis ar ratiņu notransportēšanu pagrabstāvā tika galā eleganti. Interjers patīkams, apkalpošana laipna, cenas mērenas. Un darbojas tas iestādījums līdz pusnaktij! Urā!!!

Paēda trīs daiļavas, pieēdās līdz nemaņai, pareizāk sakot. Porcijas - milzīgas, turklāt labi noformētas. Īsi sakot, ar šo krogu Ventspils var lepoties. Jā, vakariņas, ieskaitot kafijas un nedaudz alkohola, izmaksāja nepilnus Ls 10…

Zvilnot ar pārpilniem vēderiem un vērojot zivtiņas akvārijā, radās nākamais plāns - tam riebeklim formā, kas mūs aizsūtīja tik tālu un slēgtu krogu (viņam taču bija jāzin, ka "Jūras vārti" ir ciet!!!) Sadot Pa Purnu. Ko dara ar sievieti vieni 50g alkohola…

Liriska atkāpe - meiteņu beztolkšovs:

Īsi pēc pusnakts, tātad, devāmies uz Reņķu parku atkal - Sadot Pa Purnu apsargam. Pa ceļam kaut kāds parciņš. No tumsas atskan vīrišķīga balss:
Ģevuški, iģiķe sjuda!
Mēs: - Začem?
Viņš: - Vodku buģem piķ!
Kārdinājumam neļāvāmies - mums ir cita ģela.

Pie ieejas Reņķu parkā ieraudzījām "savu" apsargu, bet viņš, maita, tērzēja ar kaut kādu blondīni. Sēdējām uz trotuāra maliņas un no droša attāluma komentējām minēto personu ķermeņa valodu. Nolēmām, ka puisi no blondīnes (vai otrādi) neatrausim, pagaidīsim, kamēr blondīne aizvāksies, un tad viņam Sadosim Pa Purnu.

Tā sēžot, pienāk mums klāt košākais Ventspilī satiktais eksemplārs - puisītis nočurātām un pusnolaistām biksītēm. Mēģina iepazīties un uzsākt sarunu. Neveicas lāgā - izdzertā alkohola daudzuma dēļ. Mēle mežģās, nabagam.

Kā Tevi sauc? - Ilze. - No kurienes? - No Rīgas. - Neticu!…Utt.

Kā viņu pašu sauc - Jānis, protams! Gadi esot 22, un 6 klases esot beidzis. Vairāk jau neesot vajadzības. Ak vai! …

Piesteidzās meitenīte, acīmredzot minētā puiša draudzene. Rāva nabagu nost no tām briesmonēm, t.i., mums. Puisis viņu pasūtīja nu ļoooti rupjā valodā

Kaut kā pārliecinājām puisi, ka viņam labāk gan būtu iet kopā ar draudzeni. Pēc 5 minūtēm puisis bija klāt atkal . Apvaicājāmies, vai tad viņam nebūs nepatikšanas no meitenes par tādu brīvsoli. Nē, nebūšot. Meitene esot teikusi, ka tad, kad viņš atgriezīšoties, viņas vairs nebūšot starp dzīvajiem… Kādas meksikāņu cienīgas kaislības! Beigu beigās, apvaicājāmies, vai puisim nav kāds draugs, ar ko kopā patusēties, jo ko tad mēs trīs ar viņu vienu - foršāk taču būtu lielākā bariņā, vai ne? Paldies Dievam, puisim esot draugs, kaut kur tur, iekšā parkā - Rolands vārdā. Iešot sameklēt. Jā, jā, tā ir laba doma! Jā, protams, mēs tepat gaidīsim!

Tā radās teksti, ka Ventspilī dzīvo galvenokārt krievi un jāņi. Un otrs teksts - "aizsūtīt pēc Rolanda"…

Mēs, protams, pēc iespējas ātri tinām makšķeres - ja nu Jānis pa ceļam tomēr nenolūst… vispār - visa Ventspils likās pilna ar tādiem jāņiem un tādām viņu draudzenēm, kas likās tik izsalkušas pēc - jā, pēc kā gan? Pēc vīrieša? Bet tie jau nav vīrieši šī vārda klasiskajā izpratnē. Pēc "vīrieša sev blakus"? Tad jau ticamāk. Bet tad ir jautājums - kāda cena par šādu "vīrieti blakus" ir jāmaksā… Mums, meitenēm no klubiņa "Jaunas, skaistas, gudras, košas, optimistiskas un dzerošas", jebkuri argumenti par labu šādam "vīrietim" šķiet neizprotami…

Lai nu kā, atradām citus formētus vīriešus. Gods kam gods, šis puisis, pirms sūtīt mūs uz boulingu (vai kur nu tur), piezvanīja uz turieni pa mob.tel. Tur, izrādās, neviens telefonu necēla, un tāpēc apsargs nosprieda, ka tur ir slēgts. Vai nav lielisks jaunietis, ko? Sarunājām, ka uzspēlēsim kārtis (izklausījās gan neticami). Aizklīdām līdz Lukoilam tās nopirkt; kad atgriezāmies, apsargs vairs spēlēt negribēja

Pulkstenis 3 naktī…
Varētu iet uz viesnīcu gulēt, bet žēl - drīz jau ausīs gaisma, un ko nu tur pāris stundu dēļ naudu tērēt Sēdējām uz soliņa, pūtinājām kājas, sākām aiz noguruma kašķēties, vērojam cilvēkus.

Vēlā vakarā meitenītes, kuru vienīgais apaļums ir galva, uzpucējušās pieguļošos apgērbos, devās "medībās". Tagad lielākā daļa atgriezās mājās - tukšā. (Kur gan ir Ventspils vīrieši?!!!). Vai arī - danči pa trim. Parasta parādība - vecis un divas dāmas (vai vecenes - kā nu kuram veicies). Iet vīrietis, viņam elkonī iekārusies sieviete, kas otrai - trīs soļus nostāk ejošajai - koķetā balsī saka: "A tas nekas, ka es ar Tavu vīru eju?". Utt.

Pēc valodas nevar uzreiz pateikt, vai latvieši, vai krievi iet garām. No latviešu mutes uz 10 krievskiem lamuvārdiem kādi 2 - 3 atskan latviski…

Nolemjam iet beidzot fotografēties pie Valdemāra - drīz jau būs gaišs, un gabaliņš, ko iet. Arī pačurāt vajag. Ja kas, aptiekas Ventspilī strādā cauru nakti, ja nu ko ievajagas. Maksas tualetes gan ir ciet. Nu ko padarīsi! Ietaupījām cik-nu-tur santīmus un mazliet piecūkojām Ventspili . Tiesa, pa to laiku tiešām kļuva gaišs, un nez kāpēc arī garāmgājēju skaits strauji palielinājās taisni tad, kad man to vismazāk būtu gribējies …

Galu galā tikām arī pie fotografēšanās. Papriecājāmies par Jāņa ielu (nu ja, kā nu Ventspils bez tās!) un Nabagu ielu. Pašā procesa karstumā beidzās filma - izrādās, bija bijusi 24 kadru. Jozām atpakaļ uz centru, pa ceļam apcerot varbūtību atrast Ventspilī vietu, kur agrā svētdienas rītā (ap pl.6…) varētu uztaisīt bildes - nu, teiksim, stundas laikā. Vai 3 stundu. Pasmējāmies pašas par sevi. Nu dumjas, nu!

Toties nopirkām filmiņu (agrā svētdienas rītā! Ļoti labi!) un turpinājām fotografēties. Kamēr Arta pirka Fantu, kaut kāda ventspilniece cienāja mani ar šņabi+ķiršu sulu un CocaColu. Tāpat vien. Cilvēki ir visādi.

Vajadzētu nopirkt biļetes (autobuss 6.30), bet kase vēl izrādās ciet. Klīdām pa centru, saulīte jau bija gabalā, bet nez kāpēc tomēr bija auksts. Karstu kafiju tagad gribētos…

Sēdējām uz kaut kādām trepītēm, glaudījām mīlīgu kaķīti. Pēkšņi atvērās durvis un sieviete vaicāja, vai meitenes ko vēlas. Mēs, neticot savai laimei, bikli bildām, ka karstu kafiju mēs gribētu varen ļoti. Ha! Ir taču arī laime pasaulē! Mēs dabūjām kafiju, kaut arī attiecīgais iestādījums (laikam Aladins?) tika vērts ciet. Cik jaukas sievietes gan mēdz būt pasaulē!

Pusstunda pirms pirmā autobusa. Publika dīvaina. Arta "noķēra" policijas mašīnu un mēģināja sarunāt formētos vīriešus, lai tie palīdz mani iecelt autobusā. Zēni piekrita, "ja vien nebūs izsaukumu". Kas tie par policistiem, ja nevar tādu "operāciju" noorganizēt, kaut arī viņiem būtu kāds izsaukums tajā brīdī! Tā arī bija, kad viņus vajadzēja, viņu nebija. @$%@. Neko citu viņi nav pelnījuši. Vispār - Ventspils formētie vīrieši, atšķirībā no visām citām vietām, izceļas ar augsto tizleņu īpatsvaru savās rindās .

Uz autobusu gaidīja arī bariņš jauniešu, kas gan izskatījās visai saguruši. Es nebūtu gribējusi savas miesas tādiem uzticēt. Tomēr, kad piebrauca autobuss, divi no viņiem piedāvājās (paši!!!) man palīdzēt, un, kas priecē, viņi izrādījās daudz skaidrāki un spēcīgāki nekā to varēja gaidīt. Tā nu arī atpakaļceļš man izvērtās bez nepatīkamiem piedzīvojumiem.

Autobusā pārspriedām iespaidus. Esam redzējušas visu slikto, kas vien Ventspilī ir. Pusceļā Kristīnes blakussēdētājs sāka iebilst un aizstāvēt Ventspili. Nu ko, diskusija rīta agrumā pēc negulētas nakts .

Rīgas autoostā Arta aizskrēja sameklēt Rīgas formētos vīriešus, uz kuriem vienmēr var paļauties. Pa to laiku mani no autobusa izcēla - jā, tas pats jaunietis, kas tā aizstāvēja Ventspili. Man gandrīz vai kauns sametās - par skarbo valodu

Bet Rīgas formētie vīrieši bija klāt pāris sekundes pēc tam, kad viņu palīdzība vairs nebija nepieciešama. Tātad gana ātri. Un divatā. Patiešām prieks!

Un vēl - piedzīvojums pa ceļam. Autobusā es, protams, sēdēju parastajā sēdeklī. Pa ceļam iekāpa kāda sieviete gados ar acīmredzami smagu somu rokās. Brīvu sēdvietu vairs nebija, un tā gadījās, ka viņa nostājās man blakus. Es krietnu brīdi nesapratu, kāpēc viņai acīs ir tāda savāda izteiksme. Tad man pieleca - viņa gribēja, lai es palaižu viņu apsēsties . Es taču vēl izskatos gluži jauna …

Viss šis stāsts ne tuvu neatspoguļo to, cik patiesībā briesmīgs bija mūsu ceļojums. Mēs spriedām, ka to pārdzīvot palīdz tikai tas, ka no tā vēlāk iznāks labi stāsti - draugiem pie kādas vīna glāzes ko pastāstīt. Jo tā ir vienmēr- kad tas notiek, ir grūti un nepatīkami; kad tas ir garām - iznāk stāsts

Liriska atkāpe:
Arta pulksten 3 naktī uz soliņa teica: "Nākamreiz braucam ar stopiem uz Itāliju!". Iznāca savādāk - aizbraucām ar autobusu uz Tallinu un tālāk ar prāmi uz Stokholmu. Un arī atpakaļ… Stāsts top… Jau ceturto gadu - piezīmēja Anda, 2005.gadam uz beigu pusi.

Anda Ģipsle