STOKHOLMA – ar prāmi
Ir tāda burvīga lieta – šēras... Tas, kurš baudījis rīta kafiju vai vakara višuku, vērojot garāmslīdošās salas, tas šo skatu neaizmirsīs. Milzīgā kuģa slīdēšanā starp šērām ir kaut kas mistisks, pieburošs, apburošs, vilinošs un rēgains... Tu stāvi uz 8.klāja kuģa priekšgalā, vējs purina visas stērbeles, mati salipuši pie lūpkrāsas, acis samiegtas šauras šauriņas – un tā deviņstāvu māja, radaru grozot, spraucas starp salu tūkstošiem, te pa labi, te pa kreisi...
Un tā stundu, divas, trīs...
Pēdējā reize, kad baudīju šo skaistumu, bija sen – vairāk nekā pirms pieciem gadiem. Turklāt toreiz es pametu Stokholmu pa galvu, pa kaklu, raudādama un absolūtā neskaidrībā, kas mani sagaida turpmākajos dažos mēnešos. Kāds tur dabas skaistums!
Bet baudīt ta’ gribas... Un – kāda sagadīšanās – martā neviens cits brauciens nebija ieplānots. Veru vaļā www.tallink.lv, skatos datumus un cenas (es jau tagad zinu, ka mēs esam biezie, ka mēs tikai tajās labākajās kajītēs tiekam laisti – A2, divvietīga ar logu). OK, kruīzs = vienā vakarā 17:30 izbrauc no Rīgas, otrā rītā 9:30 Stoķī, vakarā 17:00 izbrauc, trešā rītā 11:00 atpakaļ Rīgā. Tam cenas OK. Ja gribas Stoķī pavadīt ilgāku laiku, tad jāņem atsevišķas biļetes turp, atsevišķas atpakaļ, un tas sanāk bezmaz vai 2x dārgāk.
Līdz aprīļa beigām pat akcija – divatā kruīzs Ls 70 (biļete + A2 kajīte; normāli ap Ls 125). Jāņem!
Ko Stokholmā? Skatos vecās kartēs, vēl no studiju laikiem, tur parasti visādas obzornajas tiek reklamētas. Jā, ir, atrodu. Redzu, ka ir variants braucienam ar kuģīti, un ir ar autobusu. Vasarā piedāvājums ir daudz košāks, bet nu pietiks ar to, kas ir. Mājaslapā nevienā vietā neatrodu norādi, vai ratiņniekiem tas prieks ir vai nav paredzēts. Manuprāt, būtu glupi ierasties izbraukšanas punktā, sagaidīt attiecīgo transportu, biļete jau, nedod Dievs, kabatā laikus nopirkta – un atklāt, ka netieku uz klāja vai autobusa otrajā stāvā (znajem, prohoģiļi, KĀDI tie augstie autobusi!). Atrodu mājaslapā pogu ar uzrakstu “Contact us”, spiežu, sarakstu visus vajadzīgos logus, teksts apmēram tāds: “Sakiet, lūdzu, vai ekskursija Tā un ekskursija Šitā ir ratiņniekiem pieejama. Ja nav, tad, lūdzu, iesakiet kādu citu ekskursiju, kas būtu pieejama! Sincerely, utt”. Saņemu tipisku zviedru birokrātu atbildi, citēju oriģinālā: “Dear Anda,
Thank you for your request!
Our boats are very small and low because they are constructed in a way so that they can pass narrow canals and low bridges. Therefore I can not guarantee that you can bring a wheel chair on the boats. You always have to talk to the crew. The same with the bus tour, you have to talk to the chauffeur.
Hope you will have a nice time in Stockholm !
Med vänlig hälsning / Kind regards
Nathalie GénetayArrangemangssäljare/Event Sales Coordinator”
Tulkoju: “Mūsu kuģīši ir ļoti mazi un zemi, lai tie varētu izbraukt pa šaurajiem kanāliem un zem zemajiem tiltiem. Tāpēc es nevaru garantēt, ka jūs varēsiet ņemt savus ratus uz kuģa. Jums vienmēr jājautā apkalpei. Tas pats attiecas uz autobusa tūri, jums jājautā šoferim.
Ceru, ka patīkami pavadīsiet laiku Stokholmā!
Ar sirsnīgiem, utt.”
Aha, paliku gudrāka!
Ja šitā švilpaste dzīvotu Latvijā, tad viņa jau 3 reizes būtu piezvanījusi apkalpēm un šoferiem un noskaidrojusi visu, kas skaidrojams. Bet zviedri tā nedara, viņiem galvenais ir atkratīties no jebkā, kas neietilpst standarta komplektā. Pretīga nācija, pārliecinos vēlreiz.
Tā nu paliek pilsētas apskates daļa nesaplānota – es taču nevaru pie labākās gribas atrast jelkādus kontaktus ar kuģu apkalpēm vai busu šoferiem, kamēr esmu Latvijā, vai ne? Vai varbūt manā biznesa vadības izglītībā tomēr būtu robi? ;)
Pa vidu visam vēl ierunājas sirdsapziņa, ka par manu Stokholmas vizīti vajadzētu paziņot arī manam senajam zviedru draugam, lai arī būšu tur tikai kādas 5 stundas. Tā arī daru. Un pēkšņi viss tiek saplānots manā vietā J - ne tā, kā es būtu gribējusi, bet vai tā, kā es būtu gribējusi, ir iespējams, nav zināms. Tā ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Pieņemu puiša piedāvājumu pavadīt mūs visu laiku, kamēr būsim Stokholmā. Labi, ka nav par transportu jādomā, jo es nebūt nebūtu pārsteigta, ja uz nomali, kur atrodas Tallink piestātne, ietu galvenokārt trepjainie autobusi. Un ar taksi braukt – paldies, šoreiz nav tik steidzami!
Beigu beigās ir tā, ka Stokholmas centru apskatām caur mašīnas logu, izbraucam arī ar kuģīti no zvērudārza līdz slūžām un atpakaļ, un zvērudārza rajonā paēdam pusdienas. Zvērudārza rajonā ir arī visādas atrakcijas bērniem, tā ka ģimenēm tāda veida izbrauciens (=ar prāmi no Rīgas, tad atrakciju parkos, un atpakaļ mājās) ir, manuprāt, par ļoti piemērots. Vēl pārliecinājos, ka modernās mākslas muzejs ir uz vietas, un vēl joprojām tam ārpusē ir izstādīti tik atbaidoši objekti, ka es ar piemaksāšanu neietu tādā muzejā iekšā. Kādreizējās zviedru armijas kazarmas, kas celtas 16.gs.beigās, lai nodrošinātu Stokholmas aizsardzību pret krieviem, ir vēl joprojām labā stāvoklī un tiek izmantotas kā dažādu biroju ēkas. Karaļa Gustava –kura-tur korti ir lietojami. Tas kurš-tur Gustavs 30.-jos gados ieviesa Zviedrijā tenisu, pats būdams profesionāls spēlētājs. Viņš startēja turnīros ar segvārdu Mr.G. Amizanti J Karaļa pils ir vietā, un majestātiska kā parasti. Nacionālais muzejs, Karaliskā opera, rātsnams – viss tāpat kā vienmēr… Starp citu, Zviedrijas himnā ne reizi nav pieminēts vārds “Zviedrija”. Tas tāpēc, ka ne tik sen Zviedrijas karalistē ietilpa arī Norvēģija. Šī paša iemesla dēļ ir Nacionālais muzejs, nevis Zviedrijas muzejs vai zviedru muzejs. Norvēģi apvainotos, ja viņu devums karalistes vēsturē tiktu izsvītrots jau muzeja nosaukumā J Nu nezinu, man liekas, ka zviedriem vajadzētu drusku citos gadījumos padomāt par citu nāciju “jušanos”. Bet lai nu!
Slūžas ir arī viena svarīga vieta – tās atdala sālsūdeni (Baltijas jūru, kas līdz Stokholmai ar visām šērām iespiedusies) no saldūdens (Melarena ezera). Melarens arī pats pēc formas tāds izstiepts, tā ka, pateicoties tādam garam dabiskam ūdensceļam, 18.gs. attīstījās Zviedrijas industrija Eskilstūnā un tās apkārtnē – bija samērā vienkārši transportēt visus smagos dzelžus – izejvielas un iekārtas.
Vēl no Stokholmas ir stāsts par UK karalienes Elizabetes pirmo vizīti pie Zviedrijas karaļa 1956.gadā (ja nemaldos). Viņa – tikko kronēta, karaliskā jahta pirmo reizi Stokholmas ūdeņos… Nu tad kādas stundas izlīkumojuši caur šērām, ieraudzījuši pirmās mājas pilsētā, otrās, trešās, nu jau acīmredzami centrs… Un te, kalna galā, pils – ar torņiem, cēla, skaista… Skaidrs, ka jāsalutē! Karaļa pils, skaidrs! … Izrādās – nabagmāja… Nu ko, tādu maldīšanos noslēpt nav iespējams. Elizabetes risinājums situācijai bija karalisks – par atvainošanos pansionāta iemītniekiem par traucēto mieru, viņiem līdz pat šodienai katru dienu pulksten 16:00 pasniedz tēju un kūku uz karalienes rēķina. Tāds, lūk, stāsts!
Šai reizei Stokholmā tas arī viss.
Vēl par prāmi: tas ir Regina Baltica. Ar to tieši tajā pašā kajītē es braucu 1995.g.janvārī , tikai toreiz no Tallinas uz Stokholmu J Kas ir mainījies par 12 gadiem? Jāteic – gandrīz nekas. Kajīte ir diezgan plaša, jo 4 gultu vietā ir tikai 2. Bet toties duškabīne!!! Slieksnis 20 cm augstumā, durvis 35 cm platumā… Nu jopcik! Un to viņi, kretīni, sauc par ratiņniekiem pielāgotu kajīi… Ībļi… Nakui es maksāju gandrīz 2x vairāk par “it kā” pieejamu kajīti??? Dusmīgs iru. Vienīgā havaja un ūdens, kas ir ratiņniekiem pieejami, ir uz 6.klāja (“pieejamās” kajītes ir uz 4.klāja). Normāli, protams, nomazgāties, iztīrīt zobus, nopucēt smiņķus no sejas, izņemt lēcas no acīm, uzvilkt naktskrekliņu ar naktsmici – un doties cauri līksmojošu tautiešu pūļiem uz gultiņu čučēt. Par dušu, protams, jāaizmirst. Tās nav. Eh, stulbi L
Otra sliktā lieta ir lifts. Pirmkārt, skolēnu brīvlaikā kuģis ir pilns ar mazgadīgajiem, kam lifts ir priekš vizināšanās. Tātad, tā kā tas ir vienīgais, nākas ilgi gaidīt. Otrkārt, tas apstājas reizēm bezmaz vai pusstāvā – 20 cm augstumu starpību gadījās piedzīvot ne reizi vien. Treškārt, tad, kad piekāpj pavisam pilns, mēdz gadīties, ka nevar atvērt durvis. Ja šito lietu zin, tad visi saspiežas ciešāk, un viss notiek. Ja nezin, tad vizinās, kamēr saspiežas ciešāk nejauši… Jā, protams, ratiņniekam vienatnē liftu izmantot ir bīstami arī tādēļ, ka durvis ir uz ļoti stingrām atsperēm, tātad stumšanās ārā, turklāt nezinot, vai gadījumā atkal nav kāds slieksnis vienā vai otrā viezienā, ir pasākums labi trenētiem ekstremālo izjūtu cienītājiem only.
Kronis visam ir tas, ka pārtaisītās kajītes, tās “pieejamās”, ir kuģa sarkanajā pusē. Bet iekāpšanas un izkāpšanas notiek zaļajā (vai otrādi). 4.klājs, kurā atrodas tās kajītes, ir mašīnu klājs, to šķērsot nedrīkst. Pat, ja drīkstētu, tur ap 20 cm slieksnis. Tas nozīmē, ka arī iekāpjot un izkāpjot no prāmja, ir lieku reizi ar liftu jābrauc – uz 6.vai 7.klāju, tur uz kuģa otru pusi, un atkal ar liftu lejā. Ja būtu tik vien bēdas, tad jau varētu pieciest…
Toties zviedru galds!… Tas ir atsevišķs stāsts J Neko labāku neesmu redzējusi J Lai to izbaudītu pilnībā, ir jātrāpa “pirmajā porcijā”, plus jātrāpa līdz ar “svilpi”, ti., uz pašu sākumu, kad sāk laist pie siles. Jo, pirmkārt, pie zviedru galda (turklāt TĀDA!!) jebkurš normāls cilvēks pierīsies līdz acīm, tāpēc būtu labi, ja līdz gulētiešanai vēl paliktu kāds brīdis. Tāpat jau gulēšana uz kuģa nav nekāda Dieva dāvana J . Kur nu vēl ar pilnu kuņģi. Tāpēc jātiek “pirmajā porcijā”, kas tos labumus sāk baudīt uzreiz pēc kuģa atiešanas no ostas. Un uz sākumu paspēt, loģiski, vajag, lai pa tām 2,5 stundām varētu gan pirmoreiz paēst, gan otroreiz, gan saldo baudīt… Plus, baudīt skatu pa logu, kas turpceļā nozīmē lēnu graciozu slīdējienu pa Daugavu uz jūŗas pusi, ieskaitot izbraukšanu pa jūŗas vārtiem aptuveni saulrietā (tas jūtīgākām personām ir visai aizkustinošs moments). Atpakaļceļā to pašu var baudīt, kuģim lēni un graciozi slīdot starp šērām, līdzkamēr satumst… Romaņķika… Ja vēl logi būtu nomazgāti, tad laime būtu pilnīga. (piebilda ciniķis)
Alternatīva zviedru galdam ir, pirmkārt, a la Carte restorāns, bet tas ir ūberdārgs (jebkuru ēdienu cenas Ls 5-10 gabalā). Otrkārt, bufete, bet tā ir pasmirdīga, ar šķīstošo kafiju (!!!!) par Ls 1,29 (!!!!), nabadzīgu ēsmu izvēli, nevisai garšīgu ēsmu, plus starp letēs saliktajiem labumiem un nožogojošo mūrīti es ar saviem 62 cm platajiem ratiem nevarēju iespraukties. Treškārt, sava paika. Ja zviedru galdu nevar atļauties, tad pavisam OK variants – sēdi savā kajītē, dzeŗ kafiju no termosa un piekod maizītes. Kudiš labāk, nekā bufetē.
Bāriņi uz kuģa ir gluži jauki, pīpēt arī var. Dzērieni padārgi (loģiski).
Veikalu praktiski nav, no tax-free labumiem nav, ko iepirkt.
Kopš aprīļa beigām šai pašā maršrutā kursē arī otrs prāmis – Vana Tallinn, bet tas esot vecāks un mazāks kuģis. Nav ne jausmas, vai un cik piemērots tas ir ratiņnieku izklaidēm.
Līdz jūnija beigām vēl joprojām ir akcija – ja brauc 4 cilvēki, tad A4 kajīte sanāk par Ls 104 par visiem, ti., Ls 26 katram. Turpatpakaļ. B4 kajītē – Ls 24 katram. Ja rati ir salokāmi vertikālā virzienā, ti., tā, lai vajadzības gadījumā varētu iespraukties pa durvīm, tad var droši mēģināt. Es savā otrajā kuģa braucienā gulēju C klases kajītē, un pa durvīm taisni tā arī iespraucos – ar palecieniem un vienlaicīgu sabīdīšanos J
Info www.tallink.lv -> No Rīgas uz Stokholmu – katru dienu!
http://www.tallink.lv/lat/index.phtml?directlink=index.php
Kas grib, var pieteikties darbā www.tallink.lv -> Pievienojies Tallink! (prasību nekādu, ostā varētu par būt viegli pieejamas darba telpas…)
Bildes šeit: http://new.photos.yahoo.com/brivdiena/album/576460762396682687
Anda Ģipsle
Rīgā, 14.apr-14.maijā