Dānija - mīti un realitāte (papildināts)
LIDOSTA RĪGA
Ieraudzīja mani jaunkundze, jautāja: "Jūs tos ratiņus līdzi ņemsiet?"
Nu, protams, līdzi ņemšu....!!!!
Sekoja jautājums: "Kāpēc jūs nebrīdinājāt, ka esat ratiņos?"
!!!??? $^&# NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS...
- Liriska atkāpe par spitālīgajiem viduslaikos: Ja pilsonis tika atzīts par spitālīgu, viņš sabiedrībai bija juridiski miris. Viņam bija jādzīvo no sabiedrības norobežotā vietā, no kuras varēja iziet tikai ārkārtējas nepieciešamības apstākļos. Šādos gadījumos bija jāvalkā pelēks apģērbs ar speciālu zīmi - parasti sirds veidā - un jāklabina klabatas vai jāskandina zvaniņš un jābrīdina līdzpilsoņi netuvoties, nemitīgi atkārtojot - NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS, NEŠKĪSTS...
LIDOSTA HELSINKI, LIDOSTA KOPENHĀGENA
Te man stulbus jautājumus neuzdeva. Tiesa, varbūt tādēļ, ka es jau laikus brīdināju, ka "NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS..."
Kā mani "izpārvietoja" no lidmašīnas:
Ievēlās salonā trīs varen resni tēvaiņi, sagrāba profesionālā (jāteic gan, ne ļoti maigā un ne patīkamā) skāvienā mani zem padusēm un pārcēla tādos speciālos ratiņos, kas ļoti šauri un bez malām. Sajūta briesmīga - likās, ka es tūdaļ novelšos vai nu uz vienu vai otru pusi. Jo tā sēdamā platība bija patiesi šaura - un ES TAČU NEESMU RESNA!!! Diez, kā tādos rateļos jūtas "svarīgāki" cilvēki Nu jā, pēc brīža, kad es jau balsi biju izķērkusi, mani tomēr piesprādzēja ar drošības jostām. Bet, brrr, vienalga, es biju laimīga, kad tiku atkal savos vecajos, labajos ratos...
Lidostas var izbraukāt, protams, brīvi. Plašums, tax-free, dārgas kafejnīcas (UZ TĀ vajadzīgas - lidmašīnā baroja pietiekami labi)... Kopenhāgenas lidosta pildīja arī to bezgala svarīgo funkciju, kas attiecas uz cilvēcisko attiecību kopšanu, proti, piedāvāja manuprāt gana interesantus suvenīrus par pieņemamu cenu. Helsinkos neko tādu nemanīju, bet varbūt es vienkārši neskatījos gana centīgi. Nebija jau "aktuāli" tajā brīdī.
VILCIENS
No Kopenhāgenas uz Odensi iet vilcieni - parastie un ekspreši. Ir, kas iet pa taisno no/uz lidostu - tie dārgāki. Citi - nu, tad Kopenhāgenas galvenajā stacijā ir jāpārsēžas.
NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS...
Ja tu, cilvēks, neesi brīdinājis, tad tiec vilcienā, kā gribi. Trīs pakāpieni...
TAS IR BEZKAUNĪGS MĪTS, KA "TUR, PIE VIŅIEM" VISS IR IZDARĪTS INVALĪDU ĒRTĪBĀM!!! Sevišķi stulba sajūta ir tad, kad tu esi pirmo reizi svešā zemē, valodu nezini, visa diena ceļā pagājusi un gribas tikai vienu - gulēt... Un ir ļoti ātri jātiek uz &^&$* vilciena priekšgalu, kurš pāris kilometru attālumā, jo vietas ir TIEŠI TAJĀ vienā vagonā... Un ir trīs lielas somas līdzi, jo sega jāņem pašam - tur, kopmītnēs, to nav... Un tad vēl vajag kādu, kas palīdz vilcienā tikt!!! Nudien, es biju nomocījusies, pat ne nikna vairs. Un varētu arī nomirt, lai tikai tas viss ātrāk beidzas...
Protams, pavisam cita aina paveras, kad tu jau esi iepazinis šīs zemes ļaudis un viņu paradumus, un zini, ka / kad jāsaka : NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS, NEŠĶĪSTS...
Tad tevi stacijā sagaida laipns vīrelis ar attiecīgu uzparikti, kas izrādās saliekama rampa. Pa to cēli tevi ievizina vagonā. Galapunktā, kas, mājās braucot, izrādījās Kopenhāgenas lidosta, bija jāgaida minūtes 10 - 15, kamēr līdzīgie laipnie vīreļi atkulsies. Un nevienu, protams, nesatrauc, ka tev uz lidmašīnu jāsteidzas.
TAKSOMETRI
Ļoti dārgi - apmēram trīsreiz dārgāki nekā Rīgā. Citādi OK.
Odensē, kas trešā lielākā Dānijas pilsēta, apgabala centrs (ar ko iedzimtie odensieši ĻOOOTI lepojas), kur 175 000 iedzīvotāju, ir 2 taksometru firmas. Vienā strādā visādi ļautiņi uz visādien autiņiem. Un tur ir krutā telefona lēdija - angliski nerunā un acīmredzot nesaprot. Nolamā tevi, nabaga ārzemnieku, visādiem dāņu vārdiem un nomet klausuli. Man gan liekas, ka tirgus ekonomikā tādām dāmām būtu jāzin vismaz viena svešvaloda; ja ne - var taču darba laikā turpat savā kantorī atrast kādu, kas runā un saprot. Kopumā jau ar dāņiem nav tik traki - daži (pēc cūcības likuma - tieši visatbildīgākajos brīžos) gan angliski nesaprot, bet vairums tomēr saprot un pat runā vai vismaz mēģina.
Bet šī telefona lēdija atļaujas nomest klausuli... Sociāldemokrātija!
Otrā taksometru firmā strādā visādi ļautiņi, bieži kurdu tipa, un uz meršiem vai volvo - labas lielas mašīnas. Un kurdu tipa cilvēki runā angliski. Labi runā. Un ir laipni pret (...) ārzemniekiem. Jā, tas bija patīkami.
Ir arī speciālas mašīnas invalīdu pārvadāšanai - ar rampu. Kas interesanti - viena firma nešķiro, ar kādu mašīnu tu brauc. Cena ir tā pati. Otra firma - oi, kādu naudu man noplēsa! Es jau savā naivumā nepajautāju, vai gadījumā šis pakalpojums nav dārgāks.
AUTOBUSI u.c. sabiedriskais transports
U.c. sabiedriskā transporta nav.
Autobusi? Invalīdiem piemēroti? O, jā, esot daži. Dažos maršrutos. No manas dzīvesvietas līdz tuvākajai pieturai, kur varēju cerēt šādu autobusu sagaidīt, bija apmēram 1 km. Pa sliktas kvalitātes asfaltu, nu, labi, normālas kvalitātes - ja par normālu uzskata to, kādu mēs ikdienā varam redzēt Rīgā. Izziņas pēc laikam būtu bijis interesanti šādā autobusā pavizināties, bet kaut kā neuznāca iedvesma gaidīt sazin cik ilgi (visticamāk - ap stundu) un tad braukt gandrīz tur, kur man vajag... Tā nu es paliku nezinot, kā tas ir - lietot INVALĪDIEM PATIEŠĀM PIEMĒROTU TRANSPORTU.
Un ielu šķērsošana. Tās uz/no-brauktuves ir gluži kā Rīgā - vietām tiešām labas, vietām, nu, kā Rīgā.
CILVĒKI
Uz ielas mēdz būt dažādi - parasti par tevi neliekas ne zinis. Tomēr, kad universitātē mēģināju atvērt tos lielos - milzīgos vārtus, lai tiktu iekšā (invalīdi, kā zināms, universitātē neiet pa tām pašām durvīm, kur visi pārējie cilvēki. Tam nolūkam izmanto vārtus, pa kuriem parasti pārvietojas motorizētais transports, proti, ēdnīcu apkalpojošās un citas mašīnas), parasti piesteidzās kādi izpalīdzīgi studenti un palīdzēja. Patīkami! Atgādināja manu dzimto Rīgu
No 1997.gada es studēju LU Ekonomikas un vadības fakultātē. Uz Dāniju es aizbraucu studēt 2000.g.pavasarī - no februāra līdz aprīlim. Tas notika divu iemeslu dēļ: pirmkārt, LU bija pieejami Erasmus fondi, kas paredzēti tieši studentu mobilitātes veicināšanai, un otrkārt (vai otrādi) - manas sekmes bija gana labas, lai LU būtu pārliecība, ka es neizblamēšos.
Erasmus ratiņnieku studijas ārvalstīs veicina tādējādi, ka tiek piešķirtas būtiski lielākas stipendijas nekā "vienkāršajiem mirstīgajiem". Procedūra ir tāda, ka "mājas augstskola" sazinās ar citām augstskolām, kas ir Erasmus tīklā, un noskaidro, kuras no tām varētu potenciālo studentu uzņemt. Tas ir atkarīgs gan no izvēlētā studiju virziena, gan tā, par cik pieejamu konkrētā augstskola sevi uzskata. Tad vai nu mājas augstskola, vai students, vai abi kopā izlemj, uz kurieni doties. Tad Erasmus apsaimniekotāji Briselē, pamatojoties uz viesu augstskolas sniegtajām ziņām par visādām izmaksām, izrēķina, cik tad lielai stipendijai jābūt, lai ratiņnieks varētu gan par mitekli samaksāt, gan uz augstskolu izbraukāt. Gan drusku ieēst un šādus tādus mācību līdzekļus (obligātus, starp citu) iegādāt.
Un, protams, ratiņnieks brauc viens pats.
Brauciens uz Dāniju man bija pirmā nopietnā pieredze ārvalstīs, tāpēc es vēl par daudzko brīnījos un pārdzīvoju. Visvairāk mani tracināja un vēl joprojām sāp divas lietas: pirmkārt, ka kaut kā tā gadījās, ka es nonācu Odensē, nevis Lisabonā, kas principā arī savus pakalpojumus piedāvāja. Eh, tā bija liela, liela, milzīga neveiksme... Otrkārt, ka toreiz bija un vēl joprojām ir Latvijā milzīgs daudzums cilvēku, kas domā, ka Dānijā un Skandināvijā ir "viss, viss priekš invalīdiem". Protams, ka nav! Tas ir tikai šo valstu reklāmas sauklis. Bet pie mums tupie ļauži jau tic arī partiju reklāmām... Bet tagad, ja man kāds atļaujas neuzmanību pateikt šo maģisko frāzi, es topu atklāti rupja. Jo cilvēkiem pienākas domāt, nevis atražot kaut kur dzirdētus un lasītus tekstus. Vai spriest par situāciju, ko paši ir redzējuši pa TV vai autobusa logu.
2001.-2002.gadā es studēju maģistratūrā Zviedrijā - Stokholmā un Visbijā, bet par šo periodu sevišķu stāstu nav. Tā pieredze bija tik baisi sāpīga (bet būtībā - tikai kādu dažu būtisko cilvēku neizdarības vai tizluma dēļ), ka neceļas roka to visu sarakstīt. Bet, kas zin...
Galvenais, arī tur es pieredzēju to pašu - nebūt tur "viss viss viss" nav ratiņniekiem pieejams, kaut gan virzība, protams, ir. Tieši tāpēc es atļāvos savu Dānijas pieredzi publiskot, lai vismaz daži cilvēki vismaz apsvērtu iespēju, ka nebūt viss tas, ko mums stāsta avīzes un dažādu tuvējo valstu konsultanti, nav balta patiesība.
Anda Ģipsle