Asinis stindzinošu ainu par invalīdu stāvokli kara nopostītajos Ukrainas apgabalos iezīmējusi Eiropas Cilvēku ar invaliditāti foruma viceprezidente Gunta Anča. Viņa atgriezusies no Kijevas, kur uzzinājusi, ka vairāki tūkstoši invalīdu bezpalīdzības stāvoklī pamesti kaujas lauka vidū un, iespējams, gājuši bojā. Organizācijas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām “Sustento” vadītāja Gunta Anča uz Ukrainu devās pašās februāra beigās kā ANO pārstāve. Tikās ar 22 organizācijām, kas saistītas ar cilvēkiem ar invaliditāti. Starp tām arī organizācijas no Harkovas, Donbasas un Luhanskas. 

 

"Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es biju laimīga iekāpt lidmašīnā un braukt mājās," Latvijas Televīzijai stāsta “Sustento” valdes priekšsēdētāja Gunta Anča. Tik ļoti viņu šokējusi nevalstisko organizāciju sniegtā informācija. Separātistu kontrolētajā Luhanskas apgabalā bijuši vairāki pansionāti cilvēkiem ar invaliditāti, bet neviens nezinot, kas ar tiem noticis pēc iedzīvotāju evakuācijas.

 

"Ir ziņas, ka 4000 cilvēku palikuši pansionātos, ir ziņas, ka izdevies sazināties ar dažiem direktoriem, kas pateikuši, ka lielākā daļa darbinieku evakuējušies, jo viņiem ir bail par savām ģimenēm. Ir pansionāti, kur trīs darbinieki palikuši uz 100, 200 klientiem. Ir ziņas, ka šiem cilvēkiem vienkārši nav, ko ēst, jo pārtika netiek piegādāta, un, patiesībā, visi šie 4000 ir miruši," situāciju skaidro “Sustento” vadītāja Anča.

 

Pēc vietējo organizāciju stāstītā, autobusos, kuros evakuēja bombardēto apgabalu iedzīvotājus, cilvēkiem invalīdu ratiņos atradušās tikai dažas vietas, tie bijuši par šauriem.

 

"Lielākā daļa no viņiem tagad ir kaut kur Luhanskas pagrabas. Dažu adreses ir zināmas, dažu nav. Tur nav ne apkure, ne elektrība, ne ūdens. Neviens nezina, kur un kas ar viņiem ir noticis. Daži ir palikuši māju augšējos stāvos, jo nav elektrības un lifti nestrādā. Tie, kuri tika ārā ar privātajām mašīnām, bēga kaut kur uz ārpusi. Tika paziņots, ka var bēgt uz Odesu, kas būtu piemērota vieta cilvēkiem ratiņkrēslā, jo tur ir sanatorija, bet, aizbraucot uz turieni, izrādījās, ka vietas šobrīd ir maz un nepieejamas - četru kvadrātmetru istabā mitinās aptuveni trīs cilvēki ratiņkrēslā," zina stāstīt Gunta Anča.

 

Pēc atgriešanās Latvijā viņa sazinājusies ar vairākām pašvaldībām. Evakuācija var būt nepieciešama ne tikai kara, bet arī citu apstākļu gadījumos. Bet lielākoties pašvaldības paudušas pārsteigumu, vaicātas, vai evakuācijas plānā minēti cilvēki ar invaliditāti.

 

"Katrai pašvaldībai savā evakuācijas plānā būtu vismaz vienu punktu jāvelta cilvēkiem ar invaliditāti un tam, kas ar viņiem notiek ārkārtas gadījumos, jo manī ir pārliecība, ka, ja tādu punktu raksta, vismaz padomās un atcerēsies atbilstošā brīdī," uzskata Anča un ar šo jautājumu sola vērsties atbildīgajās Saeimas komisijās.