25. jūnijs - 1. jūlijs - Nedzirdīgi-neredzīgo nedēļa
Pērngad rakstījām par vairākiem ievērojamiem nedzirdīgi-neredzīgajiem cilvēkiem ārzemēs, par to, ko viņi sasnieguši. Taču arī Latvijā ir cilvēki, kuri nenokar galvu un dzīvo. Pastāstīsim par dažiem no viņiem.
Gatis Preiss māca neredzīgos strādāt ar datoru un piedalās tandēma velobraucienos.
Liepājas Neredzīgo biedrības datorapmācīcības pasniedzējs Gatis Preiss Latvijas mērogā ir unikāla personība. "Esmu tikpat kā neredzīgs, spēju uztver ļoti spilgtu gaismu pirmajā momentā. Līdz kādiem 24 gadiem vēl kaut ko redzēju, varēju ar lupu salasīt. Pēc tam nemanot palika švakāk. Lietoju divus dzirdes aparātus. Ļoti stipras un specifiskas skaņas dzirdu, jārunā pie pašas auss."
Par dzirdes aparātiem Gatim ir īpašs stāsts. Tie pirms un pēc garantijas remonta sabojājušies, sūtīti uz Poliju remontā, viens pazudis, par otru pienācis rēķins ap 100 €, tad dabūts cits, lietots aparāts, ko iepriekšējais īpašnieks pēc remonta neizpircis... Taču Gatis par to visu stāsta ar ironiju. Viņš ir studējis Liepājas Universitātē datorprogrammēšanu un datortīklu vadību, un nu jau daudzus gadus Liepājas Neredzīgo biedrībā apmāca citus neredzīgos. Ir tādas speciālas, neredzīgiem cilvēkiem paredzētas programmas, kas rakstīto un komandas nolasa, var arī izdrukāt tekstu Braila rakstā.
Gatim patīk daba, dzīvnieki, jūra. Viņš seko līdzi dažādām sporta aktivitātēm, īpaši F-1 sacensībām, spēlē šahu, dambreti un katru gadu brauc uz Vāciju piedalīties tandēmu riteņbraukšanas nometnē.
Braukšana ar tandēmu Gatim ir nopietna aizraušanās. Bērnībā, kamēr vēl redzēja, viņš braucis arī ar parasto riteni. Ap 2009. gadu Neredzīgo biedrībā parādījies viens pašbūvēts tandēma velosipēds, un Gatis pamēģinājis braukt ar to. Iepaticies. Vēlāk viņš pats tika pie sava riteņa, un regulāri piedalās dažādās sacensībās, izbraucienos un nometnēs. Trakākais brauciens bijis 2013. gadā Veimāras pilsētas tuvumā, kur bijuši ļoti stāvi un augsti kāpumi.
Ģitārists Kirils no Karostas
Nesen konkursā "Latvijas gada ģitārists 2017" Liepājas skolnieks Kirils Svidčenko ieguva otro vietu. It kā tas nebūtu nekas īpašs, bet Kirils kopš četru gadu vecuma ir neredzīgs un vājdzirdīgs. Viņam ir retais Alstroma sindroms - ģenētiska saslimšana. Vēl pirms dažiem gadiem labdarības akcijā "Vakariņas tumsā" zēnam tika vākti ziedojumi. Ar ABLV Charitable Foundation atbalstu viņš tika pie jauniem dzirdes aparātiem
Kirils dzīvo Karostā un mācās Liepājas 3. pamatskolā. Tā ir pavisam parasta skola! Tagad zēns jau ir beidzis 7. klasi, pie tam ar labām sekmēm. Divas reizes nedēļā Kirils dodas arī uz mūzikas skolu. Notis viņš neredz, tāpēc spēli mācās no galvas. Skolotāja viņu sauc par mazo brīnumiņu. Rezultāti neizpaliek.
Šobrīd Kirilam ir 15 gadu. Nesen viņš ticis pie jauna drauga - labradora kucītes Jomi, kura būs arī zēna pavadonis. Tas noticis, pateicoties biedrības "Es redzu" un labdarības fonda "Blue Orange Charity" programmai, kuras mērķis ir bērniem ar īpašām vajadzībām nodrošināt suni pavadoni.
Pateicoties Kirila mammai Svetlanai, tētim Dmitrijam un daudziem ieinteresētiem cilvēkiem viņam apkārt, pastāv cerības, ka Kirils savā dzivē sasniegs vēl daudz ko, neskatoties uz nopietnajām redzes un dzirdes problēmām. Kā arī kalpos par paraugu citiem vecākiem, pedagogiem un sociālajiem darbiniekiem - kā piemērs, ko cilvēks var. Arī Latvijā.
Gunita vēl lasa ar lupu
Smagāks dzīves stāsts ir Gunitai, kura dzīvo kādā pilsētiņā Kurzemē. No 5 gadu vecuma viņa slimo ar cukura diabētu. 17 gadu vecumā viņa zaudēja redzi vienā acī, desmit gadus vēlāk kļuva vājredzīga arī ar otru aci. Neskatoties uz to, viņa izmācījās par skolotāju, brauca ar mašīnu. Daudzus gadus vadīja vietējo Neredzīgo biedrību. Viņai bija laba ģimene, dēls, bet tad cita pēc cita nomira vīrs, abi vecāki un gandrīz arī viņa pati, jo bija smaga asins saindēšanās bet vēlāk arī insults. No tā tika traucēta arī dzirde, un vajadzēja dzirdes aparātu.
Kopš šī gada pavasara Gunita dzirdi zaudējusi pilnībā. Viņas atbalsts ir dēls, taču viņam pašam ir invaliditāte. Vai Gunita tiks galā ar dažādām dzīves uzkrautām problēmam, tas vēl ir jautājums. Viņa vēl spēj lasīt ar lupu un rakstīt. Tas arī ir daudz. Ir jādzīvo tālāk.
Ko darīt?
Cik Latvijā ir nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku, tas joprojām ir atklāts jautājums. Ja ņem vērā iedzīvotāju skaitu valstī un to, ka Somijā šādu cilvēku ir ap 800, tad pie mums viņu varētu būt ap 200-400. Ir tikai zināms, ka pirms gadiem divdesmit Latvijā uzskaitīti... tikai 34 šādi cilvēki, un nodibināta biedrība "Palīdzība nedzirdīgi-neredzīgajiem cilvēkiem", kas mēģināja kaut ko darīt lietas labā. Tika organizēts seminārs, aicināti speciālisti no Zviedrijas, kas varētu apmācīt, kā kontaktēties ar nedzirdīgi-neredzīgajiem. Diemžēl pirms vairākiem gadiem šī biedrība tika likvidēta, kaut problēmas palikušas. Un daudz, pirmkārt jau neinformētība.
Nav pat īsti skaidrs, no kura brīža cilvēku ar smagiem redzes un dzirdes traucējumiem var uzskatīt par nedzirdīgi-neredzīgu. Skaidrs, ka absolūti nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku nav daudz, bet ir diezgan tādu, kuri zaudējuši redzi vienā acī, kuri ir smagi tuvredzīgi, slimo ar glaukomu vai kataraktu... Ja tad sāk pasliktināties arī dzirde? Tāpat kā citiem vājdzirdīgajiem, neredzīgajam ir jāstājas rindā pēc dzirdes aparāta, jāsaņem valsts piešķirtais, kas tālu no ideāla. Vai arī otrādi, cilvēkam ir ļoti slikta dzirde, un tad arī redzes problēmas saasinās. Visur pacienta iemaksas, kvalitatīvas brilles maksā naudu, utt. Vai tas ir normāli, ka cilvēkam, kuram jau zudusi viena svarīga maņa, ir tik sarežģīti jācīnās, lai nezaudētu arī otru?
Šis jautājums paliek atklāts, un mēs vēlamies tam pievērst uzmanību.