Satiksmes ministrijas informatīvajā ziņojumā “Par sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanas un finansēšanas variantiem 2027.–2030. gadā” izskatīti trīs finansēšanas scenāriji. Otrais variants paredz saglabāt reģionālo autobusu un vilcienu tīklu, biļešu cenas vidēji paaugstināt par 10 % un valsts finansēto braukšanas maksas atbalstu ierobežot līdz 70 % no biļetes cenas.
Ja šo priekšlikumu attiecinātu uz cilvēkiem ar I un II grupas invaliditāti, bērniem ar invaliditāti un pavadoņiem, pašreizējo bezmaksas braukšanu aizstātu 30 % līdzmaksājums. Pagaidām tas ir apspriešanai iesniegts finansēšanas variants, nevis pieņemts lēmums. Variantus vēl vērtēs Ministru kabinets atbilstoši valsts budžeta iespējām.
Satiksmes ministrijas publiskotajā informācijā norādīts, ka trešais variants ļautu saglabāt pašreizējos atvieglojumus, taču tam būtu vajadzīgi aptuveni 15 miljoni eiro gadā. Savukārt 30 % līdzmaksājums budžeta tabulā izskatās pēc izdevumu samazinājuma. Sabiedrības kopējo izmaksu aprēķinā jāiekļauj arī zaudētās darba un izglītības iespējas, novēlota veselības aprūpe, lielāks pieprasījums pēc sociālās palīdzības un ģimeņu papildu slodze.
Bezmaksas braukšana nodrošina piekļuvi pamatpakalpojumiem
Spēkā esošie Ministru kabineta noteikumi par braukšanas maksas atvieglojumiem paredz bezmaksas pilsētas un reģionālo sabiedrisko transportu cilvēkiem ar I vai II grupas invaliditāti un bērniem ar invaliditāti. Šādas tiesības ir arī personai, kura pavada cilvēku ar I grupas invaliditāti vai bērnu ar invaliditāti.
Šis atbalsts nodrošina praktisku iespēju nokļūt darbā, skolā, ārstniecības un rehabilitācijas iestādēs, valsts iestādēs, veikalā un sabiedriskos pasākumos. Daudziem cilvēkiem sabiedriskais transports ir galvenais patstāvīgas pārvietošanās veids, īpaši reģionos un mājsaimniecībās bez pielāgota automobiļa. Tādēļ līdzmaksājums paaugstinātu cenu par līdzdalību sabiedrības dzīvē.
Regulāri braucieni veidotu ievērojamu izdevumu
Atsevišķa līdzmaksājuma summa var šķist neliela. Ja pilna biļete maksā divus eiro, 30 % ir 60 centi. Desmit braucieni turp un atpakaļ jau izmaksātu 12 eiro. Piecu eiro biļete nozīmētu 1,50 eiro līdzmaksājumu vienā virzienā, savukārt regulāri reģionālie braucieni mēnesī veidotu desmitiem eiro.
Cilvēkam, kuram vajadzīgs pavadonis, izmaksas varētu pieaugt vēl straujāk. Ja līdzmaksājumu piemērotu gan pasažierim, gan viņa pavadonim, ģimene segtu divus līdzmaksājumus par vienu nepieciešamu braucienu. Bērna ārsta apmeklējums, rehabilitācijas nodarbība vai došanās uz skolu tad kļūtu par atkārtotu izdevumu visai ģimenei.
Labklājības ministrija norāda, ka Latvijā cilvēki ar invaliditāti veido aptuveni 12 % iedzīvotāju un valstij jānodrošina viņiem vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību, strādāt un piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Tādēļ braukšanas atvieglojums ir instruments vienlīdzīgu iespēju radīšanai. Labklājības ministrijas informācija par vienlīdzīgām iespējām uzsver valsts pienākumu mazināt šķēršļus cilvēku ar invaliditāti līdzdalībai.
Mazāka nodarbinātība nozīmētu mazākus nodokļu ieņēmumus
Transporta izmaksu pieaugums var ietekmēt darba izvēli, īpaši nepilnas slodzes un zemāk atalgotās darbavietās. Cilvēkam jāvērtē alga, ikdienas braucienu cena, pavadoņa pieejamība un ceļā patērētais laiks.
Daļa cilvēku atteiktos no vakances, samazinātu darba dienu skaitu vai meklētu iespēju strādāt tuvāk mājām. Reģionos šāda izvēle bieži ir ierobežota. Darba devēji zaudētu potenciālos darbiniekus, bet valsts — darbaspēka nodokļu ieņēmumus. Sabiedrības interesēs ir palīdzēt cilvēkiem saglabāt nodarbinātību un iespējami lielu ekonomisko patstāvību. Ietaupījums transporta budžetā var radīt lielākus izdevumus sociālās palīdzības sistēmā, ja cilvēka iespējas strādāt samazinās.
Bērniem pieaugtu nevienlīdzība izglītībā un attīstībā
Ģimenēm ar bērniem ar invaliditāti transports bieži vajadzīgs vairākas reizes nedēļā. Braucieni saistīti ar skolu, interešu izglītību, ārstu konsultācijām, fizioterapiju, ergoterapiju, logopēdu un citiem pakalpojumiem.
Līdzmaksājums mudinātu ģimenes izvēlēties, kurus braucienus tās konkrētajā mēnesī var atļauties. Vispirms varētu samazināties interešu izglītības un sabiedrisko aktivitāšu apmeklējums, vēlāk — arī rehabilitācijas regularitāte. Bērnam tas nozīmētu mazāk iespēju attīstīt prasmes, veidot draudzību un piedalīties vienaudžu dzīvē.
Sekas izjustu arī vecāki. Bērna pārvadāšanai ar privāto automobili nepieciešams laiks, degviela un piemērots transportlīdzeklis. Vecākam var nākties biežāk kavēt darbu vai samazināt slodzi. Tādējādi līdzmaksājums ietekmētu visas mājsaimniecības ienākumus.
Novēlota veselības aprūpe izmaksā dārgāk
Regulāra medicīniskā uzraudzība un rehabilitācija palīdz savlaicīgi pamanīt veselības izmaiņas, saglabāt kustību spējas un mazināt komplikāciju risku. Transporta cena tieši ietekmē pakalpojuma sasniedzamību.
Ja cilvēks atliek vizīti vai samazina rehabilitācijas nodarbību skaitu, veselības stāvoklis var pasliktināties. Vēlāk nepieciešamā ārstēšana, neatliekamā palīdzība, stacionēšana, tehniskie palīglīdzekļi vai intensīvāka aprūpe valstij var izmaksāt vairāk par sākotnēji ietaupīto transporta kompensāciju.
Arī pavadoņa atvieglojums ir būtiska aprūpes ķēdes daļa. Cilvēkam ar augstu atbalsta vajadzību pavadonis palīdz orientēties, pārsēsties, sazināties un droši sasniegt galamērķi. Papildu maksa par pavadoņa braucienu kļūtu par maksu par drošībai nepieciešamu atbalstu.
Pieaugtu sociālā izolācija un ģimeņu aprūpes slodze
Pārvietošanās dod cilvēkam iespēju satikt citus, piedalīties kultūras un sporta pasākumos, darboties biedrībā un uzturēt sociālos kontaktus. Šīs aktivitātes stiprina psihisko veselību, pašnoteikšanos un piederības sajūtu.
Braucienu samazināšana palielinātu vientulības un sociālās izolācijas risku. Lielāka ikdienas palīdzības slodze pārietu uz ģimenes locekļiem. Tuviniekiem biežāk būtu jānodrošina transports, jāpielāgo darba grafiks vai jāatsakās no savām aktivitātēm. Rezultātā viena budžeta pozīcija kļūtu mazāka, bet neapmaksātās aprūpes apjoms sabiedrībā pieaugtu.
Līdzmaksājuma iekasēšanai būtu administratīvas izmaksas
Ja pasažieru grupai, kura pašlaik reģistrē bezmaksas braucienu, ieviestu līdzmaksājumu, būtu jāpielāgo biļešu sistēmas, norēķinu kārtība, kontrole un klientu informēšana. Jārisina arī situācijas, kad cilvēkam trūkst bankas kartes, viedtālruņa vai iespējas transportlīdzeklī ērti veikt maksājumu.
Papildu ieņēmumi tādēļ jāvērtē pēc sistēmas ieviešanas un uzturēšanas izmaksu atskaitīšanas. Jāņem vērā arī pasažieru skaita kritums: jo vairāk cilvēku atteiktos no braucieniem, jo mazāki būtu plānotie ieņēmumi.
Mazāk braucienu palielinātu citas izmaksas
Valsts vienlaikus vēlas veicināt sabiedriskā transporta izmantošanu, mazināt privāto automobiļu nepieciešamību un uzlabot reģionu sasniedzamību. Līdzmaksājums vienai no mobilitātes ziņā ievainojamākajām grupām darbotos pretējā virzienā.
Ģimenes, kurām ir tāda iespēja, biežāk izmantotu automobili. Tas nozīmētu papildu degvielas izdevumus, izmešus un satiksmes slodzi. Savukārt cilvēkiem bez automobiļa pārvietošanās iespējas samazinātos. Rīgas metropoles sabiedriskā transporta plānā transporta pieejamība saistīta ar iespēju sasniegt darbu, izglītību, veselības aprūpi un valsts pakalpojumus, īpaši uzsverot cilvēkus ar invaliditāti un iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem.
Ilgtspējīgs risinājums prasa vērtēt kopējās izmaksas
Sabiedriskā transporta finansējumam nepieciešams stabils ilgtermiņa risinājums. Satiksmes ministrijas dati rāda, ka bāzes finansējums kopš 2024. gada saglabājies 93,8 miljonu eiro apmērā, bet 2026. gada pakalpojumu izmaksas prognozētas aptuveni 109,9 miljonu eiro apmērā. Finansējuma starpība ir reāla problēma.
Tomēr risinājuma sociālā cena jāaprēķina tikpat rūpīgi kā tiešais budžeta ietaupījums. Pirms atvieglojumu samazināšanas vajadzīgs ietekmes novērtējums par nodarbinātību, veselības aprūpes un rehabilitācijas pieejamību, bērnu izglītību, reģionālo nevienlīdzību, ģimeņu izdevumiem un administrēšanas izmaksām.
30 % līdzmaksājums pārceltu daļu transporta finansējuma uz cilvēkiem un ģimenēm, kuru mobilitāti jau ierobežo veselības, vides un ienākumu šķēršļi. Sabiedrība ilgtermiņā iegūst vairāk, ja cilvēki var mācīties, strādāt, saņemt savlaicīgu veselības aprūpi un dzīvot iespējami patstāvīgi. Saglabāts mobilitātes atbalsts palīdz šos mērķus sasniegt un novērš lielākas izmaksas citās valsts budžeta nozarēs.
